Vērgales mīlētāju stāsts

Patiess dramatisks stāsts par jauniešu-barona fon Stempela uz zemnieku meitenes Annas Lazdiņas mīlestību.

1912. gadā no Vācijas uz Vērgales muižu tika atsūtīts praktizēties students fon Stempels lauksaimniecības muižu vadīšanā. Kādā vasaras vakarā organizēta zaļumballe. Pirms balles dejām rādīts teātris, kur galveno lomu spēlējusi Anna Lazdiņa. Vakara gaitā abi saskatījušies, sākusies draudzība. Jaunieši viens otru iemīlēja, vēlējās apprecēties. Barons fon Stempels rakstīja vēstuli savai mātei, lūdza svētību abu laulībām. Māte- aristokrātiska dāma bija noskatījusi bagātu līgavu Vācijā, atsūtīja vēstuli ar skarbām rakstītām rindām- labāk es redzu savu dēlu mirušu nekā precamies ar bauru- tik zemas kārtas meitu.

Jaunieši svētību nesaņēmuši, nolemj doties nāvē. Kādā pirmdienas rītā muižas pavāre gaida praktikantu brokastīs, droši vien aizgulējies. Iet modināt, klauvē pie durvīm, klusums. Gaida vēl, iet otrreiz modināt, atkal klusums. Tad viņu pārņēmušas nelabas nojautas, steigusies uz smēdi, tā atradusies tuvu muižas pilij, pie kalēja. Viņš paņēmis amata rīkus, atlauzis durvis.

Skats briesmīgs- Anna nošauta gultā, fon Stempels nošāvās uz grīdas. Uz galda atstāta atvadu vēstule Annas draudzenei Bētiņu saimnieku meitai, izteikuši vēlēšanos- lai apglabā abus vienā zārkā, vienā kapā. Vēstule beigusies ar vārdiem- “mēs citādi nevarējām”.

Vērgales iedzīvotāju viena daļa nostājušies pret pašnāvnieku guldīšanu kapsētā, otri bijuši par apbedīšanu kapsētā. Palīdzējis mācītājs, panākts, ka apbedīti kapsētā, bet pie paša žoga.

Es šajā laikā mācījos skolā. Bēru dienā skolotājs pavēlējis aizklāt logus ar bieziem deķiem, skolēniem sēdēt solos. Mums meitenēm bija dikti bail no skolotāja, bet lielie zēni izlavījās ārā, vēlāk stāstīja, ka zirgi smagi vilkuši ratus ar zārkiem uz kapiem, zārki bijuši divi. Viņi esot apglabāti katrs savā zārkā kopīgā kapā, pēc lieliem strīdiem.

Stāstījusi Ilze Dunkere 1973.g. Pierakstījusi Mirdza Sīpola

Kapa vietu parādīja Ilze Dunkere. Kapa vieta bija apaugusi ar krūmiem, starp krūmiem ieaugušas divas liepiņas, kuras sargā nelaimīgo mīlētāju mieru. Bija saskatāmas laika bojātas kapa apmalītes. 1990. gada vasarā kapa vietu attīrīja no krūmiem, kokiem. Uzstādīja plāksni, kurā iekalti abu vārdi un rindas no pirmsnāves vēstules- “Mēs citādi nevarējām”…