Ķintu aka
TEIKA PAR STIPRINIEKU ĶINTI.
Priekš mēra laikiem Aizputes apgabalā dzīvojis liels stiprinieks Ķints vārdā. Viņš spējis skaldīt un gludināt milzu akmeņus, kurus pie savām mājām savedis ar ragavās iejūgtu baltu ķēvi. Viņš cēlis savas ēkas uz milzu akmeņiem un ar tādiem pašiem akmeņiem taisījis sētu ap saviem laukiem. Reiz, sanaidojies ar kādu Liepājas tirgoni, stiprinieks iecēlis vezumā milzu akmeni un vedis to uz pilsētu, lai aizveltu priekšā tirgoņa bodes durvīm. Pilsētnieki, baidīdamies par tilta aikteni, nav ļāvuši akmeni vest tam pāri, un Ķinte to bijis spiests pamest Grobiņas ceļa malā, kur šis akmens guļ visiem garāmbraucējiem par apbrīnu.
Info no www.senvietas.lv
APRAKSTS
Aka ir izveidota nezināmos laikos, un lielākie akmeņi, kas veido akas grodus, ir gandrīz 2 m gari. Akas šķērsgriezums veido kvadrātu ar 1,25 m garām malām. Līdz 19. gadsimta vidum šajā vietā bijušas zemnieku mājas Ķintes. Aka tiek vērtēta gan kā varbūtēja sena kulta vieta, gan pavisam vienkārši — tā ir pēdējā liecība no kādreiz varenas saimniecības.
STĀSTĪJUMS
Ir nostāsti un patiesas liecības par to, ka šajā vietā bijusi Ķintes mājvieta, kurā gan ēkas, gan žogi bijuši būvēti no lieliem un ļoti lieliem akmeņiem. Diemžēl 19. gadsimta vidū, būvējot netālu esošo Dzērves muižu, Ķintu mājas tikušas likvidētas un akmeņi no to apkārtnes izmantoti muižas ēku celtniecībā. 1975. gadā Ķintu senvieta tika arheoloģiski pētīta un noskaidrots, ka tā apdzīvota 17. –19. gadsimtā. Tomēr, vai tajā laikā ir veikti apjomīgie būvdarbi ar lielajiem akmeņiem, kas vēl saglabājušies vienīgi akas vietā, nav droši zināms. Nostāsti vedina domāt, ka Ķintu senvieta varētu būt pat senāka par 17. gadsimtu. Lai vai kā, tautā joprojām dzirdmi stāsti par stiprinieku Ķinti, kas te veicis lielus darbus, kā vienīgo palīgu izmantojot savu balto ķēvīti.
Agris Dzenis: “Vācbaltiešu inteliģentu apraksti bieži vien ir izsmeļošākās vai arī vienīgās ziņas par vēlāk zudušiem objektiem. Lestenes mācītājs, latviešu žurnālistikas pamatlicējs Karls Frīdrihs Vatsons apskatīja un daļēji uzmērīja lielāko Latvijas megalītisko būvi – akmeņu konstrukcijas Ķintu mājās tagadējā Aizputes novada Cīravas pagastā. 19.gs. vidū Dzērves muižas barons Ķintu mājas licis pārcelt uz citu vietu, bet akmeņus gandrīz visus izlietojis jaunās kungu mājas būvei. Palikusi tikai aka, kas vēl arvien izpelnās ievērību ar masīvajiem granīta grodiem.
K. F. Vatsona priekšlasījums ”Par Dzērves Ķintu mājām” Kurzemes Literatūras un mākslas biedrībā tika noturēts 1819.g. 2. jūnijā.
Pēc K. F. Vatsona dzirdētajiem nostāstiem, šajā vietā pirms mēra laikiem dzīvojis stiprinieks Ķinte. Vislielākos akmeņus viņš varējis pārvadāt ar vienu vienīgu baltu ķēvi, un no milzīgiem akmeņiem uzbūvējis visas savas ēkas, kā arī lauku žogus. Reiz Ķinte sastrīdējies ar kādu Liepājas tirgotāju, un ar ķēvi vedis uz pilsētu milzīgu akmeni, lai atriebjoties ar to nosprostotu tirgotāja nama durvis. Liepājnieki viņu pilsētā nav laiduši, baidīdamies, ka vezums ar akmeni sagāzīs tiltu. Tad Ķinte akmeni atstājis pie ceļa no Bārtas uz Grobiņu, kur akmens guļot vēl tagad.
K. F. Vatsons akmeņu krāvumus pie Ķintu mājām apskatījis kopīgi ar Cīravas mācītāju Volteru. Visām Ķintu māju ēkām bijuši augsti pamati no ļoti lieliem laukakmeņiem. Dzīvojamajai ēkai apkārt bija izlikti plakani akmeņi 3 – 4 pēdu (ap 1,1 – 1,3 m) caurmērā. Pagrabā atradusies krāsns, kas iet cauri visai ēkai. Kāpnes uz pagrabu, bija no tēstiem akmeņiem, tāpat arī pagraba grīda un sienas. No skaistiem, plakaniem akmeņiem bija izlikti visu ēku lieveņi un ratnīcas grīda. Nostāk no citām ēkām atradās maza klēts ar 3 pēdas (ap 1 m) augstiem pamatiem, kas mūrēti no lieliem akmeņiem. Pēc nostāstiem, šajā klētī vasarās dzīvojis brīnumainais vīrs Ķinte.
Netālu no klēts atradās ļoti neparasti būvēta aka: tai bija kvadrāta forma ar 4 pēdas (ap 1,7 m) garām malām, kuras grodi bija salikti no lieliem, plakaniem akmeņiem. Daudzi no tiem bija visā malas garumā, un to platība bija 12 – 16 kvadrātpēdas (apmēram 2 kvadrātmetri). Akas tuvumā bija no lieliem akmeņiem salikta, no augšas ar zemi segta noteka, kas pavasaros un rudeņos novadīja pārplūstošo ūdeni. Dārzā stāvēja daudzi, 2 – 3 pēdas (0,6 – 1 m) biezi, plakani akmeņi, kas kalpoja kā paliktņi bišu stropiem. Dažus simtus soļu no mājām gulēja vēl 100 lieli, plakani akmeņi, daļa no tiem 3 pēdas (ap 1 m) biezi, uz kuriem agrāk esot stāvējuši Ķintes bišu stropi. Rijas durvju priekšā bija novietoti lieli, plakani akmeņi, no kuriem viens ir bija 6 pēdas (ap 2,6 m) caurmērā, vidū slīpēts. Pagalmā vēl atradies ar akmeņiem izbruģēts mazs dīķis, kura ierīkošana šķitusi nepabeigta.
Monumentālais lauka žogs sākās 40 pēdas no sētas vārtiem un turpinājās 170 soļus, tad pagriezās gandrīz taisnā leņķī un turpinājās vēl 217 soļus līdz egļu mežiņam. Žogu veidoja ļoti lieli akmeņi: lielākie no tiem bija 7 – 8 pēdas (ap 2,20 – 2,60 m), bet vidējie 4 – 5 pēdas (ap 1,3 – 1,7 m) augsti. Visi lielie akmeņi bija nostādīti uz viena gala, uz pamata, kas bija veidots no vairākiem maziem akmeņiem. Tā kā akmeņi bija tikai cieši salikti kopā un nebija saistīti ar javu, daudzi no tiem jau bija apgāzušies. Pretējā lauka malā atradās iesākts akmeņu žogs 42 soļu garumā. Pirms daudziem gadiem daudzi akmeņi tikuši aizvesti no šejienes kā būvmateriāls. Autoram šķitis dīvaini, ka apkārtnē lieli akmeņi nav atrodami. Mājās tika rādīti divi baļķi ar līkiem galiem, kas izmantoti akmeņu vešanai. Daži no lielākajiem akmeņiem bijuši 140 kubikpēdu, daudzi – 120 – 125 kubikpēdu tilpumā.
K. F. Vatsons pieļāva iespēju, ka senatnē Ķintēs atradusies vaideloša dzīvesvieta. Plakanie akmeņi nostāk no sētas bijusi upurvieta, bet pirms mēra laikiem kāds stiprs zemnieks senos akmeņu krāvumus varēja pielāgot savām vajadzībām.”