Aizpute
Pilsētas tiesības Aizputei piešķīra Kurzemes bīskaps Otto 1378. gada 17. martā.
Pilsētas platība ir 6.9 km2
Iedzīvotāji –3892 (2024.g)
Aizpute (Hazenpoth) ir viena no senākajām Latvijas pilsētām, un tās vārds rakstītajos avotos pirmoreiz minēts sakarā ar kuršu zemju Vanemas, Ventavas, Bandavas, Cekļa, Duvzares un Piemares sadalīšanu starp tolaik jaunajiem zemeskungiem – Kurzemes bīskapu un Livonijas bruņinieku ordeni.
9. gadsimtā tagadējās Aizputes vietā kurši uzcēla Beidas pili, no kuras tika pārvaldīts Aizputes pilsnovads. 13. gadsimtā Aizpute atradās kuršu zemes Bandavas sastāvā, kuru pakļāva Livonijas ordenis un jau 1248. gadā ordeņa mestrs Dītrihs fon Groningens lika celt Aizputes mūra pili. Tāpēc par Aizputes pilsētas dibināšanas gadu pieņemts uzskatīt 1248. gadu. 1253. gadā, pēc Kurzemes sadalīšanas, Aizpute nonāca Kurzemes bīskapijas sastāvā. 16. – 18. gadsimtā Kurzemes un Zemgales hercogiste, kā Polijas – Lietuvas ūnijas vasaļvalsts, bija maza, bet aktīva locekle koloniālajā tirdzniecībā, un, lai gan līdz Latvijas neatkarībai, tā bija daļa no Krievijas Impērijas, apkārtnē ir bijusi liela Baltvācu ietekme un maza, bet spēcīga ebreju kopiena.
Aizputes pilsētas senākā apbūve veidojas ap Kurzemes bīskapijas pili, tagad Sv. Jāņa baznīcu, Tebras upes labajā krastā, paplašinoties starp tagadējām Atmodas, Jāņa un Katoļu ielām, bet vēlāk - Jelgavas, Kalvenes un Kuldīgas ielu virzienos, kur vēl šodien varam skatīt pilsētas senos koka namus. Savukārt, Livonijas bruņinieku ordeņa zemēs Tebras upes kreisajā krastā tiek celta ordeņa pils, vēlāk Aizputes jaunās pilsmuižas komplekss ar ūdensdzirnavām un muižas alus darītavu. Abus Tebras krastus savieno 1907. gadā celtais akmens tilts ar Manteifeļu dzimtas ģerboni margu centrālajā daļā. Apmeklējot Aizputes vecpilsētu noteikti jāredz Livonijas ordeņa pilsdurpas un Aizputes jaunās pilsmuižas komplekss ar pilskrogu, muižas saimniecības ēkām un Misiņkalna dabas parku, senākā Kurzemes baznīca, ebreju sinagogas un koka arhitektūras mantojums.
Demogrāfisko situāciju Kurzemē, arī Aizputē, nopietni ietekmēja gan padomju, gan nacistiskās Vācijas okupācijas laiks un notikumi pēc Otrā pasaules kara. Ebreju iedzīvotāji tika gandrīz pilnībā likvidēti nacistu okupācijas laikā, padomju okupācija izsūtīja Baltvācu kopienas, bet pēckara Staļina laikā, liela daļu latviešu tika izsūtīti uz Sibīriju. 20. gadsimta 50. gados Aizputē tika izveidotas vairākas rūpnīcas, kolhozi un sporta bāzes. Padomju laikā Aizpute zaudēja savu agrāko administratīvo nozīmi, no apriņķa centra (1819 – 1949) uz neilgu brīdi kļūstot par Aizputes rajona centru (1950 – 1962), bet tad par vienkāršu mazpilsētu Liepājas rajonā. 2009. gadā novadu reformas rezultātā izveidojas Aizputes novads, kurā apvienojas Aizputes pilsēta, Aizputes, Cīravas, Kalvenes, Kazdangas un Lažas pagasti. 2021. gadā Aizputes novads, kopā ar Durbes, Grobiņas, Pāvilostas, Priekules, Nīcas, Rucavas un Vaiņodes novadiem, tiek apvienots Dienvidkurzemes novadā.
Aizputes ģērbonis
Senākais Aizputes ģerbonis nāk no 14. gadsimta zīmoga, kurā attēlots garīdznieks vai ar biķeri rokā. Arī 1845. gada Aizputes ģerbonī redzams vīrs ar biķeri rokā uz rūtaina fona. Savukārt 1850. gadā izveidots jauns ģerbonis, kurā attēlota pils mūra siena ar torni un vārtiem, virs kura Cariskās Krievijas karogs, virs vārtiem - Kurzemes guberņas ģerbonis, bet logu ailēs gadu skaitļi - 1378. un 1799. Pašreizējais Aizputes pilsētas ģerbonis ir 1925.gadā apstiprinātais ar sarkanu ķieģeļu mūri, paceltiem vārtiem un trīs zelta zvaigznēm. 1925.gada ģerboņa vairoga sudraba laukā sarkans ķieģeļu mūris ar torni un atvērtiem vārtiem ar paceltu melnu režģi. Virs torņa trīs piecstarainas zelta zvaigznes.
Aizputes karogs
Aizputes pilsētas karogs ir tumši zaļā krāsā, kura centrā novietots Aizputes pilsētas ģerbonis – sudraba laukā sarkans ķieģeļu mūris ar torni un atvērtiem vārtiem ar paceltu melnu režģi. Virs torņa trīs piecstarainas zelta zvaigznes.
Aizputes pilsētas karogs apstiprināts 1998. gadā, atzīmējot pilsētas 750 gadu jubileju.