Jūrmalciems

Jūrmalciems ir sens zvejnieku ciemats Baltijas jūras krastā. Tā ir savdabīga, senatnīga vide, kur katra māja atrodas kāpu ielokā. Jūrmalciems rakstos pirmoreiz minēts 1637. gadā, kad Kurzemes hercoga mērnieks Tobiass Krauze gatavoja Liepājas un tās apkārtnes karti. 17.gs. kartē tagadējā Jūrmalciema teritorija atzīmēta kā Zīdenberga jeb Septiņkalne (vāc. Siebenberg). Tā ir teritorija, kur tagad slejas Ķupu kalns,  Mietragkalns, Pāļu kalns, Garais kalns, Ātrais kalns, Ceplnieku kalns un Lāvas kalns.

1932. gadā Jūrmalciemam piešķirts biezi apdzīvotas vietas (ciema) statuss. Ciems smagi cieta Otrā pasaules kara laikā, jo šeit notika karadarbība un netālu atradās Kurzemes katla frontes līnija. Pirmā vieta, kur Jūrmalciema ciemiņi mēdz doties, ir jūra un mols, ko joprojām izmanto vietējie zvejnieki. Molu, no 450 pāļiem, būvēja no 1937. līdz 1938. gadam par valsts līdzekļiem. Laika gaitā Jūrmalciema zvejnieki molu izmanto laivu piesiešanai, padomju laikā iegūstot vietējo nosaukumu „Pričals”. Tā tas tiek dēvēts vēl šodien.

Kollhoza laiki, “Sarkanā blāzma”

1949. gadā  Jūrmalciemā nodibināja zvejnieku kolhozu “Sarkanā blāzma”. Atšķirībā no tuvāk esošajiem kolhoziem, piemēram, Bernātos un Papē, kuri darbojās jaudīgajā Liepājas zvejnieku kolhozā “Boļševiks”, “Sarkanā blāzma” bija patstāvīgs. 1958. gads kolhozam “Sarkanā blāzma” bija panākumiem bagāts. Zvejnieku brigāde plaši izvēršot sociālistisko sacensību, zivju nozvejas gada plānu izpildīja par 137 procentiem. Attīstoties zvejniecībai tika uzceltas vairākas ēkas – attarošanas cehs, kūpinātava, mehāniskās darbīcas.  Ar labiem zvejas rezultātiem Jūrmalciema zvejnieki bija zināmi visā Latvijā un par tiem nereti rakstīja lielajos laikrakstos.

Jūrmalciema zvejnieku kolhozs “Sarkanā blāzma” bija vismazākais no 1967. Gada pastāvējušiem Latvijas 16 zvejnieku kolhoziem.Latvijas Zvejnieku kolhozu savienōba to atzina par vienīgo, kurš ir ekomoniski vājš un rosināja to apvienot ar kādu no blakus esošajām saimniecībām. “Sarkanā blāzma” 1970. Gadā tika apvienota kopā ar kolhozu “Nīca”.

1967.g. 18.oktobra vētra Jūrmalciemā

18. oktobra naktī un rīta stundā visā Latvijas teritorijā plosījās vētra. Lielākās vēja brāzmas tika fiksētas Liepājā, kur vēja stiprums sasniedza 32 m/s, brāzmās līdz 48 m/s . Milzīgā vētra skāra arī Jūrmalciemu. Vētru neizturēja žogs ap laivu piestātni, tāpēc liela daļa no zveju laivām tika sadauzītas. Vienas vētras nakts laikā vējš pienesa smiltīm pilnas laivas. Vētra nodarīja lielus postījumus attarošanas ceham, mehāniskajai darbnīcai, siltumnīcai, liellopu fermai, dzīvojamām ēkām, piestātnei, moļiem. Lūza koki ar visām saknēm un cilvēki bija gatavi evakuēties. Lai arī vētras postījumi bija smags laiks visiem jūrmaciemniekiem, vētras lielie postījumi apkārtnes mežos deva arī zināmus ieguvumus. Vietējiem iedzīvotājiem radās iespēja sagādāt malkas krājumus vairākiem gadiem, jo malkas iegūšana kurināšanai šajā apvidū vienmēr bija sarežģīta dēļ mežu aizsardzības noteikumiem.

Jau nākamajā gadā pēc vētras – 1968.g. Jūrmalciema zvejnieki atguvās no vētras trieciena un nozvejas plāns tika izpildīts lielāks par nepieciešamo. Taču tuvākie ciemi Bernāti, Pape pēc vētras nespēja atkopties un pārtrauca masveida zvejniecību, sākot darbību lauksaimniecībā. Tikai trīs gadus pēc vētras beidza pastāvēt arī Jūrmalciema zvejnieku kolhozs „Sarkanā blāzma”

Mūsdienās Jūrmalciems vēl joprojām ir saglabājis savu šarmanto, maza zvejniekciematiņa, statusu un sajūtu. Jūrā regulāri dodas vairākas zvejnieku brigādes, kuras šo arodu ir mantojušas paaudzi paaudzē. Kaut arī zvejnieku skaits, darbu apjomi un zivju daudzumi nav tādi kā pirms gadu desmitiem, jūlijā ik gadu tuvi un tāli ciemiņi pulcējas Zvejnieku svētkos.