Atis Kronvalds
Krustāmajā zīmē, ko izrakstījis mācītājs Katerfelds, varam lasīt, ka 1837. gada 3. (15.) aprīlī dzimis Krotes pagasta Miķu māju skrodera Kristapa Kronvalda un viņa sievas Margrietas dēls Otto. Kristījis latviešu mācītājs Runclers. Kūmās: puisis Otto Lilientāls, kalpa sieva Jūle Norenbergs, meita Bille Štāls. Miķu mājas piederēja pie Durbes baznīcas draudzes.
Kronvalda vecāku dzīves vieta nebija patstāvīga. Iekrājis naudu, tēvs kļūst par lopu nomnieku muižā. Kronvalda vecāki bija saradojušies un sadraudzējušies ar lauku vāciešiem – vācu amatniekiem vai pārvācotiem latviešiem. Mācītājs Katerfelds, kas bija draudzīgs latviešiem, vēlējās atbalstīt arī šos lauku vāciešus. Viņš pierunāja Kronvaldus laist Ati Durbes Špringera privātskolā un apņēmās ņemt viņu savās mājās audžu dēla kārtā par biedru saviem bērniem.
13 gadu vecumā Atis pārgāja mācītāja mājā, citos apstākļos un sabiedrībā. Viņš redzēja, ka sabiedrībā ir divas grupas – vācieši un latvieši. Vācieši ieņēma augstāku kārtu, bija bagātāki, ieņēma svarīgākos amatus un noteicas šīs zemes likteņus. Viņš novēroja, ka zemākas kārtas ļaudis, tiekdamies pēc bagātības un izglītības, ieauga vāciešos. Mācītāja ģimenē viņš turpināja mācīties vācu valodu un smalkas manieres un sevi turēja par jaunu vācieti. Mācītājam Katerfeldam nebija daudzu aizspriedumu pret latviešiem, kas bija Baltijas vāciešiem, tomēr arī viņš neticēja latviešu kultūras plašākai attīstībai. Viņš uzskatīja, ka izglītotam latvietim vajagot dzīvot kā vācietim. Atim šie uzskati likās saprotami un tikai vēlākajā dzīvē viņš no tiem novērsās. Taču kā cilvēku un latviešu draugu viņš savu audžu tēvu cienīja un neaizmirsa visu savu mūžu.
Kad Atis sasniedza 16 gadu vecumu, mācītājs Katerfelds to līdz ar vācu bērniem iesvētīja un nodeva Liepājas augstākajā apriņķa skolā. Šeit mācījās Kurzemes augstāko aprindu bērni. Sākumā viņš bija vislabākais skolnieks klasē, taču drīz vien viņš aizrāvās ar grāmatu lasīšanu, darīšanām ārpus skolas, bija kritisks pret mācību metodēm. Skolu viņš nevarēja pabeigt, tādēļ viņam bija jākļūst patstāvīgam. Atis Kronvalds kļuva par mājskolotāju ārsta Pfefera ģimenē Darbēņos Lietuvā, netālu no Kurzemes robežas. Vēlāk viņš kopā ar Pfefera dēlu devās uz Berlīni, kur pusgadu klausījās lekcijas medicīnas fakultātē. Berlīnes laikam bija liela nozīme Kronvalda tālākajā dzīvē: viņš klausījās ievērojamu zinātnieku lekcijas, satikās ar vācu studentiem un piedalījās viņu debatēs, iepazina vācu tautas nacionālos centienus un labāk izprata latviešu tautas likteni.
Līdzekļu trūkuma dēļ atgriezies no Berlīnes, Kronvalds atkal nonāca Durbē, šoreiz Durbes Ziemeļdraudzes mācītāja Proktora ģimenē par mājskolotāju. Šeit viņš pavadīja četrus gadus, brīvajā laikā nodarbodamies ar valodniecību, pedagoģiju un dabas zinātnēm. Kronvalds bija sabiedrisks cilvēks un drīz vien uzņēma kontaktus ar apkārtējiem skolotājiem. Novērojumi Vācijā viņam mācīja, ka skolotāji nevar darboties katrs par sevi. Drīz vien viņš sāka rīkot skolotāju sanāksmes, kuras viņš dēvēja par „konferencelēm”. Tajās piedalījās 6 – 12 apkārtnes skolotāji. Laba draudzība viņu saistīja ar Durbes skolotāju Šēferu, kopā abi skolotāji pārrunāja psiholoģijas un pedagoģijas jautājumus. Dunalkas skolotājs Blūms uzsvēra savās atmiņās Kronvalda spējas pulcināt apkārtnes skolotājus. Berlīnes novērojumi Kronvaldam lika domāt arī par nacionālo jautājumu. Viņš nonāca pie atziņas, ka īsta izglītība sekmēsies vislabāk dzimtajā valodā. Viņš čakli sāka mācīties latviešu valodu ar gramatikas grāmatām un vārdnīcām un pamanīja, ka daudziem jēdzieniem trūkst latviešu vārdu.
Durbes laikā Kronvalds rada, atvasina un atdzīvina daudzus vārdus latviešu valodā. Mācītājs Proktors sāk baznīcas runās lietot Kronvalda radīto vārdu „līdzeklis”. Arī skolotāju sanāksmēs, kas sākumā notika vācu valodā, pārgāja uz latviešu valodu.
Durbes laikā Kronvalds sāka nodarboties ar rakstniecību. 1863. gadā iznāca neliela mācību grāmata „Mazā vācieša pirmais solis”. 1865. gadā iznāca grāmatas turpinājums. Kronvalds saprata, ka tais laikos vācu valoda bija nepieciešama, lai iegūtu tālāku izglītību un tiktu ārā no lauku vides. Tomēr ievadā viņš atgādina, ka pirmkārt labi jāapgūst mātes valoda. Grāmatā arī ir pateicības vārdi audžutēvam Katerfeldam, kā patiesas izglītības veicinātājam.
Kronvalds sarakstījās ar izglītotiem vācu vīriem Jelgavā un Rīgā, kas uzskatīja sevi par latviešu draugiem un sāka izprast viņu uzskatus par latviešu izglītības izredzēm. Kronvalds savās cerībās vīlās, un mēs redzam, ka viņš nonāk „jaunlatviešu” rindās un viņa simpātijas ir „Pēterburgas Avīžu” pusē, kur darbojās Juris Alunāns, Krišjānis Valdemārs, Krišjānis Barons.
Mājskolotāja stāvoklis nebija apskaužams, bija atkarība no darba devēju iegribām, nebija nākotnes izredžu. Turklāt Kronvalds bija slepeni saderinājies ar Gramzdas ārsta meitu Karolīnu Rolovu, taču mājskolotājam nebija materiāla pamata precēties. 1865.gada vasarā viņš atstāja Durbi, lai dotos uz Tērbatu un iestātos Tērbatas universitātes pedagoģijas kursos. Bija izredzes pēc kursu beigšanas dabūt skolotāja vietu.
28. augusta rītā Kronvalds atvadījās no vecākiem Krotē un ar zirgiem devās ceļā, jo dzelzceļa vēl nebija. Viņa somā bija trīs drēbju kārtas, 15 krekli un kabatā 120 rubļi. No Jelgavas brauc ar kuģīti līdz Rīgai, no Rīgas diližansā caur Cēsīm, Valmieru un Valku uz Tērbatu. Tērbatā viņš dzīvo blakus baznīcai ar dārziņu priekšā, kas viņam atgādina Durbi. Sākas jauns posms Kronvalda dzīvē ar lieliem plāniem un darbiem.