Purmsātu muižas vēsture
Vispārīgas ziņas- Purmsātu muiža pirmo reizi minēta rakstos 1357.gadā, kad barons Rummels to saņem lēnī. Baroni Rummeli valda vairāk kā 400 gadus, 1820.gadā Hermanis fon Rummels muižu pārdod izsolē. Gadu gaitā muižai nomainās vairāki saimnieki- Ašbergi-Ketleri ,Roppes, Hāni , Ungern-Šternbergi katrs dod savu pienesumu muižai un katram ir savs stāsts…
Otrā Pasaules kara laikā muižas ansamblis smagi cietis, līdz mūsdienām saglabājušās pāris saimniecības ēkas-klēts, kalēja māja, smēde, brūzis, kalpu mājas kūts un pārbūvētā kungu māja.
Purmsāti un Ungern-Šternbergi
Mazliet vairāk ziņu ir par pēdējiem baroniem, laikam jau tādēļ, ka tie valdījuši relatīvi nesen, un viņu pēcteči ir apmeklējuši muižu, izrādot interesi par savu dzimtu. Pēdējais muižas saimnieks Leonards Pauls Ādolfs fon Ungern Šternbergs, muižu iegādāja 1879.gadā. Viņš bijis patīkams cilvēks, ar zemniekiem runājis latviešu valodā, iespējams tas arī Purmsātu muižu paglābis no 1905.gada muižu dedzināšanas. Savukārt viņa kundze, bijusi smalka dāma, cēlusies no zināmās Bēru dzimtas. Kundzei bija personīgā istabene, kura pildījusi ģērbējas, saulessarga nēsātājas, pavadones u.c. pienākumus. Viņai kā jau augstdzimušai dāmai, bija doti 4 vārdi-Margareta Luīze Anna Marija. Interesanti, ka tieši trauslajai Margaretai bija jāpiedzīvo agrārā reforma, kura paredzēja, ka muižas rīcībā paliek vien 50 h zemes, ar to uzturēt lielo māju un saimniecību nevarēja. Margareta no visa tā atteicās, saņēma nelielu kompensāciju no valsts, un devās uz Jelgavu. Bērni bija lieli, devušies savās dzīvēs, barons bija miris(1903.), un 1939.gadā viņa devās atpakaļ uz Vāciju. Sīkāku ziņu par to nav. Mirusi 1944.gadā,85 gadu vecumā.
Stāv muižas īpašnieks barons Leonards Ungern-Šternbergs,
2. rindā 1. no kreisās baronese Margareta Ungern-Šternberga
ar saviem pirmajiem 3 bērniem(1.r.pirmais no kreisās Pauls) ,
savukārt 3 dāmas ir barona māsa ar savām meitām.
Foto tapis Purmsātos pirms 1893. gada.
Ja nebūtu notikušas pārmaiņas, jaunas valsts rašanās,tad muiža pārietu vecākā dēla Paula Ādolfa Leonarda īpašumā.
Jaunais barons bijis ļoti izglītots, beidzis Jūras akadēmiju Pēterburgā. Laikā, kad bijis Krievijas impērijas Ārlietu ministrijas Jūras spēku sekretārs,
saticis slavenā komponista Pētera Čaikovska brāļa meitu Tatjanu, kura kļuva par viņa sievu. 1920.-1924. gadam sadarbojies ar Latvijas valdību zemūdeņu
un mīnu kuģa pasūtījuma sagatavošanā. Paulam bija LR diplomātiskā pase.
Tatjana fon Ungern-Sternberga
(Paula Ungern-Šternberga sieva)
Ar meitām no kreisās Marija
(dzimusi Purmsātos 1912.)
un Margareta (dzimusi Sankt-Pēterburgā)
Foto - pārsteigums
Sen atpakaļ, meklējot informāciju par muižā nodarbinātiem purmsātniekiem, atradu kādu vīru – Jāni Vērpi, kučieri. Pēc grāmatas par Purmsātu muižu, iznākšanas, ar mani sazinājās minētā kučiera mazmazdēls. Lielisks ieguvums – foto.
Muižas kučieris Jānis Vērpe sēž ratu
aizmugurē, pie grožiem varētu būt
Pauls Adolfs Leonards von Ungern-Sternbergs
Kungu māja - iztēle uzbur!
Kungu māja bijusi kaļķa baltumā ar sarkanu dakstiņu jumtu, tās parks bijis kastaņu un jasmīnu pārpilns. Uz tuvējo dīķi vedusi pastaigu aleja, tā turpinājusies ap dīķi. Ieejot vestibilā, dabīgā gaisma nākusi no lielā apaļā loga. Zāle bijusi īpaši grezna- sienu gleznojumi, skaistas krāsnis. Kungu mājas ārdurvis – klasicisma paraugs.
Attēlā redzamā ēka datēta ar 1820. gadu, bet visticamāk, ka pirms šī nama ir pastāvējusi “vecā” kungu māja, jo kādā no 18. gs. muižas inventarizācijas uzskaitēm minēts, ka dzīvojamā māja bijusi sliktā stāvoklī.
Muižas veiksmes stāsts.
Lēmumu par muižas atjaunošanu pieņēma pateicoties
tam, ka Purmsātu ciemā bija vairāk kā 100 skolas
vecuma bērni, kuriem bija vajadzīga skola. Muižu
atjaunoja pēc tā laika iespējām, pielāgojot skolas vajadzībām. Vairākas telpas saglabājušas savu vēsturisko lielumu un izvietojumu, jo nesošās sienas un daļa muižas bija cietušas mazāk. Pagrabs saglabājis savu oriģinalitāti.
Muižas atjaunošanas darbi 50. gados
1944. gada rudenī muiža cieš bombardēšanā, neskarts paliek pagrabs.
Robežakmens - notikumu liecinieks
Akmens kā vagaris stāv un noraugās uz bijušās muižas robežām.
Nav sīkāku datu par tā uzstādīšanas gadu, nav iegravētu ciparu vai burtu, kas norādītu un dotu kādu sīkāku informāciju. Ir zināms, ka šāda tipa stabi ir bijuši vairāki. Daudzu gadu desmitus atpakaļ melorējot laukus, tie aizvesti, vai izsviesti akmens kaudzē- pazuduši.
Par to kur tie atradušies un bijuši , varam tikai nojaust. Cik labi būtu ka tie atgrieztos savās vietās, lai gan ne vairs kā muižas robežstabi, bet kā vēstures liecinieki!
Aleja- ceļš uz muižu
No senseniem laikiem uz Purmsātu muižu vedusi aleja. Purmsātnieku atmiņās ir stāsts par kastaņkoku aleju, kura vedusi uz muižu un īpaši skaista bijusi to ziedēšanas laikā. Brūnie kastaņu bumbuļi tā vilinājuši, ka ne viens vien zemnieks to iebāzis kabatā, pārnesis mājās un iestādījis. Vēlāk aleja papildināta arī ar citu sugu kokiem.
Izglābtā koka stāsts.
Attēlā redzamais osis, stāvēja nokaltis un kļuva bīstams.
Lai nezaudētu koku pavisam, kokam tika dots otrs mūžs.
Par koka krustmāti kļuva pēdējo baronu mazmazmeita
Florence Beilbi, kura finansiāli atbalstīja ekojumtiņa
Uzlikšanu un veltīja šo koku savam vectēvam –Paulam.
Barona osis Purmsātu muižas parkā, veltīts Paulam Adolfam Leonardam Ungernam – Šternbergam (1882 – 1948)
Dīķis- muižas parka rota
Florence Beilby (pēdējā barona mazmazmeita)
Pie muižas dīķa.
Ir nostāsts, ka muižas dīķa peldēšanai domātā daļa
bijusi flīzēta. Savukārt dīķa vidū bijusi skaista saliņa-
“gulbīšu paviljons”.
Savukārt kāds cits stāsts stāsta par miglā redzētu jaunavu, kura peldas muižas dīķi un dungo dziesmu.
Visi fotoattēli nākuši no Purmsātu senlietu krātuves kolekcijas
! Ja ir vēlme uzzināt un izzināt vairāk, vari to izdarīt lasot grāmatu ”Purmsātu vēsture. Purmsātu muiža”, vai apciemojot muižu tad, kad tas būs iespējams.
! Muižas kungu māja, aleja, robežstabs, muižas parks, dīķis, klēts, barona osis un citas interesantas vietas ap muižu ir apskatāmas jau šodien!