Durbes ezera putnu tornis
Nokļūšana: Maršruts atrodas 187 km no Rīgas un 24 km no Liepājas. Lai nokļūtu uz putnu torni, pie Durbes upes no A9 šosejas nogriežas uz Aisteri un brauc 2 km līdz Durbes ezeram. Lai nokļūtu uz otru vietu, pie Durbes pilskalna pa nelielu grants celiņu jānogriežas uz Durbes ezeru.
Transporta novietošana: Automašīnu var ērti novietot abos stāvlaukumos pie Durbes ezera.
Attālums un laiks: Nav
Īpašas norādes: Abās vietās ir uzstādīti stendi par Durbes ezeru un tur sastopamajām zivju sugām.
Norādes un labierīcības: Labierīcības atrodas pie putnu vērošanas torņa.
Sabiedriskais transports: www.1188.lv
Tuvākie maršruti: "Durbe", "Līgutu parks", "Aisteres lauki".
Sezona: Putnu vērošanai piemērotas vietas visu gadu (ja ezers neaizsalst). Laba ūdensputnu vērošanas vieta visu gadu. Pavasarī, aprīlī – maijā, pāri migrē ievērojams skaits dažādu dienas plēsīgo putnu – klijāni, lijas, piekūni u.c.
Kopā maršrutā novērotas 138 putnu sugas.
Durbes ezera putnu tornis uzbūvēts 2018. gadā. Iespējams novērot putnus, kuri
apdzīvo ezera rietumu un dienvidu malas piekrasti un niedrājus – lielo dumpi,
Seivi ķauķi, melno zīriņu, lielo balto gārni, cekuldūkuri, pelēko pīlu u.c.
ūdensputnus. Migrācijas laikā ezerā var pulcēties pat vairāki simti gauru, pīļu
un zosu. Torņa apkārtnē ligzdo baltā cielava, somzīlīte, ezeru ķauķis un ceru
ķauķis.
Otra vieta ir ezera pats D gals. Šeit izbūvēts neliels stāvlaukums, ko arī var ļoti ērti izmantot putnu vērošanai. Sugu sastāvs līdzīgs kā no putnu vērošanas torņa, tomēr vairāk sastopamas lauku putnu sugas, jo blakus atrodas palieņu pļavas. Laba plēsīgo putnu vērošanas vieta pavasara migrācijas laikā. Iespējams novērot lielo čaksti, lauku piekūnu, brūnspārnu ķauķi, upes ķauķi, krastu čurksti, griezi un brūno čaksti.
Dienvidkurzemes putnu saraksts_drukai
Jūras ērglis
Lielākais Latvijas plēsējputns – apmēram stārķa lielumā. Gari, taisni un plati spārni, kuriem lidspalvas pirkstveidīgi izplestas. Galva stipri izstiepta uz priekšu, ļoti masīvs knābis. Astei ķīļveida forma. No 5 gadu vecuma balta aste, kas kontrastē ar tumšbrūnajām lidspalvām.
Bieži medī planējot virs ūdeņiem. Pārtiek galvenokārt no ūdensputniem (no lauča līdz dzērves lielumam), zivīm, ēd arī maitas. Labprāt tup uz dažādiem paaugstinājumiem (celmiem u.tml.) vai uz zemes (ziemā uz ledus).
Ligzdot sāk 5–6 gadu vecumā. Ligzda – ļoti masīva konstrukcija no rupjiem zariem, ko būvē parasti ļoti veca koka galotnes daļā. Nometnieki, bet jaunie putni ziemā klejo.
(Latvijas ūdeņu putni. Rīga: LOB, 1999.)
Par zivju gārni mazliet mazāks, drukns putns ar raksturīgu dzeltenbrūni raibu maskējošu apspalvojumu. Pieaugušiem putniem melnbrūna galvas virsa un bārdas svītra. Tēviņu riesta balss ir ļoti raksturīga – dobja un tālu dzirdama skaņa, kas atgādina vēja pūšanu lielā tukšā pudelē. Vokāli aktīvs galvenokārt krēslā un naktī.
Biotops – seklas, ar niedrēm aizaugušas dažāda lieluma ūdenstilpes: ezeri, zivju dīķi, retumis arī bebru dīķi mežos. Barojas pārsvarā pa dienu, dažkārt arī ārpus niedrāja, lēni ejot vai sastindzis gaidot un tad ar zibenīgu kustību noķerot medījumu. Pārtiek galvenokārt no zivīm, vardēm, kukaiņiem (spārēm) un sīkiem zīdītājiem. Ligzdu mātīte būvē uz zemes no niedrēm un niedru lapām, labi paslēptu biezā niedrājā.
Gājputns, kas ziemo Eiropas dienvidrietumos. Atsevišķi indivīdi pie neaizsalstošiem ūdeņiem ziemo arī Latvijā.
(Latvijas ūdeņu putni. Rīga: LOB, 1999.)
Somzīlīte
Krietni mazāka par lielo zīlīti. Galva un rīkle ļoti gaiša – pelēcīgi balta, no pieres pār aci līdz auss apvidum stiepjas plata melna josla. Mugura un pleci kastaņbrūni, vēderpuse dzeltenbrūna, krūtis sarkanbrūnas ar tumšbrūniem raibumiem.
Biotops – lielākoties slīkšņainas ezeru, dīķu un upju piekrastes, apaugušas ar bērziem, vītoliem, kārkliem un niedrēm.
Pārtiek no sīkiem kukaiņiem, zirnekļiem, ūdens bezmugurkaulniekiem un augu sēklām. Pēcligzdošanas periodā visbiežāk novērojama niedrājos, kur atsevišķi īpatņi vai bariņi mēdz niedru galotņu skarās baroties ar sēklām.
No kārklu, papeļu, vilkvālīšu u.c. augu ziedpūkām tēviņi būvē raksturīgu slēgtu ligzdu ar ieejas tubusu. Ligzda tiek piestiprināta bērza, kārkla vai vītola lokana zara galā, parasti virs ūdens vai slīkšņas. Ziemo Centrāleiropā un Dienvideiropā, nelielā skaitā arī Latvijā un citur Austrumeiropā.
(Latvijas ūdeņu putni. Rīga: LOB, 1999.)
Melnais zīriņš
Melnā mežastrazda lieluma putns ar slaidiem spārniem, sekli šķeltu asti, īsām kājām. Pieaugušiem putniem vasarā apspalvojums melns, spārnu virspuse un mugura svina pelēka, aste gaiši pelēka, spārnu apakšpuse (paduses) gaiša. Rudenī kļūst līdzīgi jauniem putniem: balta ķermeņa apakšpuse, mugura un spārnu virspuse pelēka, astes virspuse gaišāk pelēka, uz galvas melnums pakauša daļā un galvas sānos, piere balta, tumšs laukumiņš ķermeņa sānos pie spārna pamata.
Biotops – sekli, ar virsūdens augāju bagāti, reizēm pat ļoti nelieli ezeri, dīķi. Ceļošanas laikā vairāk jūrā. Labprāt tup uz dažādiem virs ūdens esošiem mietiem, niedru sakneņiem u.tml. Svaidīgs lidojums, bieži plivinās uz vietas zemu virs ūdens vai virsūdens augāja. Barību salasa no virsmas lidojot. Barojas ar kukaiņiem, mazām zivtiņām. Ligzdo kolonijās, visbiežāk uz peldošiem ūdensaugu sakneņiem.
Gājputns, kas ziemo Ekvatoriālajā Āfrikā.
(Latvijas ūdeņu putni. Rīga: LOB, 1999.)