Valātas pilskalns un Velnakmens
Īslaicīgi nav pieejams apskatei.
Kazdangas pagasts, Dienvidkurzemes novads
3 km no Kazdangas centra starp Kazdangas Vecpili un Valātu ir Valātas pilskalns.
15 m augstais pilskalns ir viens no lielākajiem un vizuāli iespaidīgākajiem kuršu nocietinājumiem. Stāvo pilskalnu apskalo Alokstes upīte. Pilskalna plakuma platība ir 0,6 ha (120×70 m). Senā ieeja pilī vedusi gar pilskalna A galu. Tā ir jaunlaikos paplašināta uzbraukšanai ar vezumiem. Pilskalns ir dabiski aizsargāts no trim pusēm, bet Z pusē izveidoti 2 vaļņi un 2 grāvji. Pilskalna dienvidu nogāze ir lēzenāka par austrumu un rietumu sevišķi stāvajām krantēm, tāpēc tā mākslīgi padarīta stāvāka atrokot projām liekas zemes un tādējādi izveidojot nelielu terasi. Pilskalns ir tipisks stūra nocietinājums, tam ir rezerves ieeja plakuma šaurākajā galā, kā arī papildnocietinājumi (valnis, terase). Tiek pieņemts, ka pilskalnam ir pastāvējusi piekājes aizsardzības līnija. Kopumā pilskalns gan pēc saviem izmēriem, gan zemes pārveidojumu apjoma ziņā ir bijis spēcīgs nocietinājums un atradies izdevīgā vietā. Kazdangas pilskalns atradās kuršu Bandavas zemē. Pilskalna kultūrslānis ir vidēji 1 metru biezs. Tas stipri postīts apsaimniekojot pilskalnu. Līdz 20. gs. sākumam pilskalna plakums ir ticis intensīvi arts. Plašāki arheoloģiski pētījumi pilskalnā nav veikti.
1263. gadā vienā gājienā ordeņa karaspēks nodedzina Lažas (Lasen), Markaišu (Merkes) un Grobiņas (Grubin) pilis. Par to raksta Atskaņu hronikā.
Par Kazdangas pilskalnu pierakstīts vairāk teiku, nekā par daudziem citiem Kurzemes pilskalniem. Tradicionālākās no tām ir teikas par kalnā nogrimušo pili un kalnā bijušo “skursteni” – caurumu, pa kuru pilī varēja nolaisties. A. Bīlenšteins pierakstījis arī teikas par pie pilskalna aprakto naudas lādi un notikumiem mēra laikā. Bez tam fiksēta teika, ka, ja naktī kalnā guļot, varot redzēt pils kungu, vai citā versijā – pelēku suni, jātnieku un piecus dziedošus cilvēkus. Ik pa 15 gadiem, laikā, kad pirmo reizi iedziedās gailis, no pazemes valstības šeit ierodas pieci sen miruši cilvēki uz dzīrēm. Pierakstīta arī teika par sievu, kura pie pilskalna ganījusi govis. Pie viņas pienācis sirms vīriņš un lūdzis, lai tam iesit ar bērza žagaru. Sieva to nav izdarījusi, tādēļ viņš nopūties un teicis, ka vēl 100 gadi būšot jāsēž nogrimušajā pilī.
Valātas pilskalna pakājē tek Alokstes upīte. Ir zināms nostāsts par lielu akmeni Alokstē Valātas pilskalna austrumu pusē. Lielo akmeni apskalo Alokstes ūdeņi, taču tā virspuse atrodas virs ūdens. Akmens virspusē labi redzamas dzīvnieku iespiestas pēdas. Dažas no tām atgādina govs pēdu nospiedumus. Kā šīs pēdas te radušās? Tautā ir pazīstams nostāsts, ka te vainojams pats velns. Velns naktī kāpis Valātas pilskalnā un baidījis pilskalnā dzīvojošos kuršus. Sevišķi satraukti bijuši bērni. Pilskalna vīri nolēmuši izrēķināties ar velnu vai vismaz viņu patriekt no pilskalna un tā apkārtnes. Kādu nakti viņi bruņojušies gaidījuši velnu. Un ne velti – ap pusnakti pilskalnā parādījies velns. Bruņojušies vīri ar lāpām braukuši velnam virsū. Velns nu diedzis no pilskalna, ko kājas nes. Vīri viņam pakaļ. Pa nelielu pļaviņu viņš traucies uz Alokstes upi. Atspēries no akmens velns pārlēcis pāri upei un pazudis biezoknī. Tālāk vīri dzīties pakaļ velnam nav spējuši. Otrā dienā, tikko kļuvis gaišs, ļaudis devušies pie upītes tajā vietā, kur upei pārlēcis velns. Liels bija viņu pārsteigums, kad akmens virspusē ieraudzīja dzīvnieka pēdas, no kurām labi izdalījās govs pēdas. Acīmredzot velnam viena kāja ( varbūt arī abas) bijusi govs kājas. No šī brīža ļaudis šo lielo akmeni Alokstes upītē nosauca par Velnakmeni.