Teikas par Nīcas tautastērpu

Krāsainās ceturtdienas Nīcā Tas bija vēl tais tālajos laikos, kad cilvēkiem visas drēbes bija bezkrāsainas, baltas, pelēcīgas vai iedzeltenas, kādas nu mēdz būt nekrāsotas lina, nātna vai vilnas drānas. Vienu dienu Nīcas sievas pamana, ka Bārtas upes krastā sēž pats nešķīstais, proti – Velns. Sātans kaut ko pesteļo divos podos. Nīcenietes, kā jau īstenas sievietes, ziņkārības dēļ pārvar bailes un drīz vien noskaidro, ka nešķīstais vāra krāsas; vienā podā melnu, otrā sarkanu. Protams, neviena sieviete nav spējīga pretoties kārdinājumam izdaiļoties. Tā arī Nīcas sievas visas uzreiz grib savus bezkrāsainos brunčus padarīt koši sarkanus. Nelabais, izrādās, nav skops un krāso arī. Šādi jaunumi starp sievietēm izplatās ar gaismas ātrumu (pat tajos laikos, kad nebija ne telefona, ne telegrāfa). Pēc brīža jau ir klāt Bārtas puses skaistules ar saviem bālganajiem brunčiem. Viņas arī vēloties košas krāsas, taču Velnam sarkanās krāsas palicis pavisam maz. Tā nu Bārtas meitām brunčus nokrāso melnus, vienīgi apakšmalā iznāk sarkana josla. Un tad atjēdzās arī rucavietes. Viņas ierodas ar nokavēšanos, jo ir arī attālums – tā taču ir pati malējā, pati tālākā puse uz rietumiem. Neveicas rucavietēm nepavisam. Velnam vairs ir tikai melnā krāsa, sarkanā košuma vairs ne pilītes. Tā arī rucavietēm novada brunči ir piķa melnumā, un, lai tos kaut nedaudz izgreznotu, gar apakšmalu jāšuj zīda lentas. Nīcā šo teiku zina katra maza knīpa, jo to viņai jau bērnudārzā izstāsta audzinātāja. 

A. Danosa „Dzimtenes Balss”, 5.1982.; P.Sprincis „Nīca laikmetu griežos”, 2008.