Dunalkas baronu kapliča- unikāls objekts, bet nevienam nevajadzīgs

Aptuveni 5 km no Dunalkas, pie Durbes –Aizputes ceļa netālu no Mālu kroga atrodas neparasts kultūrvēsturisks objekts, ko zina vien retais. Tieši pirms 220 gadiem te bija uzcelts senas dižciltīgas vācbaltu dzimtas - fon Firksu mauzolejs, kas izkopta skvēra ielokā reiz slējies grezns un varens, bet pēc 1920.gada agrārās reformas, vēstures pātagas slānīts, nu sakņupis ozolu audzē. Vien drupas un informācijas stends vēsta par zudībā ejošo majestātiskumu.

Ar elēģiski baisu noskaņu

Dunalkas muižas īpašnieks savam vienīgajam dēlam Karlam Ulriham fon Firksam (1738-1816) novēlējis brangu mantojumu kungu mājas celtniecībai. Laika gaitā tapa pamatīgs Dunalkas muižas apbūves komplekss, arī baronu kapliča, kas ir nezināma arhitekta meistardarbs. Monumentālā celtne izcēlās ar savu oriģinālo formu – piramīdas veidolu.

Muižnieks Ulrihs fon Šlipenbahs savā grāmatā “Gleznainie ceļojumi caur Kurzemi” (1809) apraksta: “Pie Dunalkas privātmuižas ceļā no Liepājas uz Kuldīgu es ieraudzīju no holandiešu ķieģeļiem celtu piramīdu ar plašu velvi pareizās proporcijās un ļoti labā gaumē. Žēl gan, ka piramīda atrodas varenu ozolu birzs galā, kur vasarā to aizsedz koku lapotnes, tikai ziemā ļaujot izcelties starp zariem.”

Pamatceltnes karkass būvēts no ķieģeļiem un laukakmeņiem, bet no ārpuses piramīdu apņēmis dzeltenīgu Holandes ķieģeļu apšuvums. Kapličas grīda bija veidota no brūna plakanakmeņu bruģa, bet fasādi rotāja divas nišas ar cēlām akmens vāzēm, uz sienām plastikas medaljoni ar seju saules staru ielokā, fon Firksu dzimtas ģerbonis un vēl virs durvīm bijusi granīta plāksne ar iekaltu veltījumu uzrakstu latīņu valodā –

CONIUGI OPTIMAE SIBI SUISQUE

CAROLUS ULRICUS FIRCKS

MDCCCI

(Vislabākais dzīvesbiedram un sev

Karls Ulrihs Firks

1801 – autores S.D. brīvais tulkojums)

Kapličai lielu uzmanību savulaik veltījis mākslas vēsturnieks Imants Lancmanis, savā pētījumā “Iznīcības simboli un romantisms” (1995.g. ž. “Māksla”) stāstot, ka tur varēja iekļūt pa dzelzs kaluma durvīm ar smagu piekaramo atslēgu. Šī ieeja bija paredzēta pavadītājiem, kas pa akmens kāpnēm uzkāpa pie parādes durvīm, savukārt otra ieeja kapličā bija iebūvēta no sāniem, caur to ienesa zārkus.

Piramīdas iekšiene bija veidota kā plaša, apaļa bēru zāle, segta ar kupolu. Biezajos mūros trīs rindās izveidotas 14 nišas zārku izvietošanai. Kapličā bija īpaša vēdināšanas sistēma, kas nodrošināja nemainīgu temperatūras režīmu. No katras nišas gāja ventilācijas lūkas, kas atvērās virskupolā.

“Iespaidīgākā piramīdas ideja rodama Dunalkas muižas kapličā. Telpiskā iecere ir baiga un fascinējoša, jo kapličas vidū stāvošo no visām pusēm draudīgi uzlūko tukšo, gaidošo nišu starojums, atgādinot dzimtas locekļiem par dzīves galu un nenovēršamo atgriešanos mūžības mājoklī. Tas ļāvis vilkt paralēles ar senās Ēģiptes priekšstatiem par ķermeņa kā dvēseles mājokļa cienīgas uzglabāšanas telpu,” tik tēlaini šo vietu apraksta I.Lancmanis. Par Dunalkas baronu kapliču var runāt kā par vienu no Eiropas 18.gs.vidus un 19.gs. sākuma Egyptian Revival arhitektūras strāvojuma piemēriem. Tolaik Eiropā dižciltīgie ļāvās jauniem sēru arhitektūras meklējumiem, un piramīdas tēls atkal tika izmantots atbilstoši savam ēģiptiskajam prototipam – kā kapa vieta un mūžības simbols.

20. gs. vandālismu sērija

1922. gada 9. jūnijā “Libausche Zeitung” vēsta, ka kapličai žoga vārtiņu durvis nozagtas, daļa jumta izdemolēta, uzlauztas dzelzs durvis, izdemolēts viens zārks, apkārt mētājās apģērba gabali un līķa daļas. Pēc vandālisma konstatēšanas saturs atlikts atpakaļ.

***

1933.g. 5.nov. “Kurzemes Vārds” rakstā “Dunalkā uzlauzta veca baronu kapliča” vēsta:

…Pagastā klīda baumas, ka baronu zārkos atrodas vērtslietas, zelta zobeni, briljanta gredzeni un auskari. Jau agrākos gados kapliča uzlauzta, otru nakti nezināmi ļaundari uzlauzuši koka durvis un izkaluši caurumu četros mūra nodalījumos. Piekļuvuši pie zārkiem, ļaundari tos uzlauzuši, miroņus izsvieduši uz grīdu un zārkus izvandījuši… No zārkiem izmestos līķus otrā dienā ielika zārkos atpakaļ, bet izlauztos caurumus aizmūrīja.

***

1937. gada 27. jūnija “Kurzemes Vārds” publikācija “Necienīgs varoņdarbs” apraksta Jāņu laikā piedzērušos jauniešu ielaušanos kapličā, zārku sadauzīšanu, un “kādā nišā no zārka atliekām sakūruši ugunskuru, sadedzinādami zārku ar tajā esošo ģindeni”. Par postījumu ziņots policijas kārtībniekam.

Ko saka tautas balss?

Dunalkas bibliotēkas vadītājai Gitai Žīgurei ir palikušas pierakstītas vietējo ilgdzīvotāju Elzas Gailes un Ievas Atāles atmiņas, viņas savulaik dzīvojušas netālu no kapličas.

… kāds nomiris Aizputes kungs uz kapliču vests, tad viss ceļš bija ar lauku puķēm kaisīts. Savukārt kāds Rudbāržu kungs glabāts, viņa zārks bija ar samtu apvilkts, ar sudraba zvaigznītēm rotāts – cik šim gadu bijis, tik zvaigznīšu…

…Kad kapenes vēl nav bijušas, baronese tikusi apglabāta pie ceļa ar ķieģeļiem izbūvētā vietā. Vēl tagad sēņojot ir redzētas ķieģeļu lauskas un to kalnu sauc par baroneses kalnu. Kad kapenes uztaisīta, baronese pārapbedīta tajās…

Dace Griezīte man pastāsta, ka pirms astoņdesmit gadiem redzēja tur bērna skeletiņa fragmentus un rozā zīda lupatiņas apkārt mētajamies. Toreiz bija grūti atverami vārti ar ķēdi. Daudzi esot brīnumu lietas aizgūtnēm stāstījuši, ko bērnībā kapličā redzējuši, bet kā nosmej D.Griezīte, kas to lai zina, vai tā bijis – “bērnu actiņām varbūt viss spožāk rādās. Man tantuki stāstīja, ka griestos bijis iestiprināts milzīgs griestu lukturis, bēru ceremonijās tajā aizdedza sveces, bet kad es skatījos, no svečtura bija redzams tikai puļķītis. Traki izlaupīts, arī kari gāja pāri, zemnieki rubināja nost ķieģeļus, lai ir ko krāsnis uzbūvēt…”

Kāds iedzīvotājs, kurš domā, ka ir apveltīts ar ekstrasensorām spējām, pauda, ka te reiz bijusi sena kuršu svētvieta. Viņš jūt enerģiju staru rakstus, kas izskatās kā seno cilvēku interneta tīkls, caur šiem stariem senči esot pratuši pārvietot akmens bluķus…

Vietējo nostāstu daudz, tie raisa iztēles spārnus, tomēr kā aizkļūt pie saknes?

Kam lai sēžas kamanās?

Pētot Dunalkas barona kapličas tēmu, aizraujoši iepeldēju nezināmā vēsturisko liecību un puspatiesību okeānā, kur pa pilienam jāknibina, lai veidotos vienota ainava. Cik daudz tomēr ir atsaucīgu cilvēku, kas norāda virzienu, kur meklēt informāciju! Piemēram, arhitekte Gunta Šnipke, Pēteris Blūms, Liene Griezīte, Dunalkas novadpētniece Gita Žīgure un Aiva Kasparoviča. Līdz ar pakāpenisku skaidrības apjausmu pētniecībā ieaužas arī mīklaini un pretrunīgi pavedieni. Informāciju jāmeklē arī arhīvos Vācijā.

Biedrības “Baltische Baudenkmäler” vadītājs barons Mihaels fon Grothuss, apskatot fotogrāfijas, izteica skepsi par kapličas atjaunošanas lietderību. “Baltijas valstis ir pilnas ar atņemtām un izpostītām vācbaltiešu apbedīšanas vietām. Ja kāds ir iecerējis atjaunošanu, tas, protams, ir cienījami un apsveicami. Restaurācijas izmaksas varētu būt sākot no 100,000 eiro. Bet urnu kameras ir tukšas, tāpēc apzīmējumam “kapliča “ (Grabkapellen) ir tikai vairs vēsturiska nozīme.” Uzlauztās kameras, viņaprāt, simbolizē tukšumu, zaudēto. Pēc to restaurēšanas, atšķirībā no baznīcām, tām nebūšot jēgpilna pielietojuma.

Pašlaik objekta kadastrālā vērtība ir 29,385 Eur, tā joprojām ir bez īpašnieka - nepieder nevienam, tik atrodas uz valsts zemes, “Latvijas valsts meži” valdījumā. Ir aizliegts to iznīcināt. Vietnē Facebook ir redzēts, ka jaunieši bildējas uz jumta, taču tas ir ļoti bīstami, piramīdas jumts jebkurā brīdī var nobrukt, tāpēc apkārt celtnei a/s “Latvijas valsts meži” apjoza žogu ar brīdinājuma zīmēm, regulāri sakopj tuvējo apkārtni, taču iestādes pamatfunkcija ir mežu apsaimniekošana nevis pieminekļu aizsardzība. Palikuši daudz neatrisināti un atklāti jautājumi. Šis objekts Eiropas kultūras mantojuma dienās 2004.gadā bija pasludināts par vienu no 100 apdraudētākajiem kultūras pieminekļiem Latvijā. Goda nosaukums piešķirts, 17 gadi paskrējuši, kas tālāk?

Jau no 1939.gada Latvijas pieminekļu valde lēma ierakstīt Dunalkas kungu kapliču valsts aizsargājamo pieminekļu sarakstā. Neraugoties uz to, ka vairāki vēsturnieki un arhitekti apzīmēja kapličas kā “unikālas”, “fantastiskas”, 1998. gadā objekts novērtēts kā valsts aizsargājams “vietējas” nozīmes arhitektūras piemineklis nevis “valsts” nozīmes arhitektūras piemineklis līdzās Dunalkas muižas apbūvei, parkam, klētij.

Iespējams, ka kādai entuziastu grupai ir jānāk ar iniciatīvu lūgt pārskatīt kultūras pieminekļu sarakstu, bet atkal – ko tālāk?

2001.gadā Kultūrkapitāla fonda projektu konkursā atbalstīta projektu “Dunalkas muižas kapličas glābšana” un toreiz piešķirti 300 lati, taču projekta vadītājs, arhitekts Eižens Upmanis ir aizgājis Mūžībā, nav vairs kam palūgt atmiņu stāstu. Savā pēdējā intervijā viņš bilda : “Ceru, ka šobrīd veidojas jauna paaudze, kurai vēsturiskā atmiņu kultūra būs izteiktāka.”

Kā lai saglabā strauji brūkošo skaistumu nākamajām paaudzēm? Kapličas drupām īsti nav piederības, nav sakārtotas īpašuma tiesības. Joprojām neviens, arī ne baronu pēcteči, nav nopietni interesējušies uzņemties rūpes par kapličas konservāciju, restaurāciju, uzturēšanu. Pagaidām izskatās - lemta iznīcībai.

Tikmēr stindzinošais drupu klusums un nišas kā tukši acu dobumi raisa gan dziļas eksistenciālas pārdomas, gan siltu atvieglojumu : kas tā par varenu Dāvanu - vadīt savas dienas vēl dzīvam !

Sanita Dejus

S. Dejus foto un fotoreprodukcijas no Nacionālā kultūras mantojuma pārvaldes materiāliem