Par sarkano brunču izcelšanos Nīcā pazīstama šāda pasaciņa: kādā
jaukā dienā velns ieradies Nīcas jūrmalā ar lielu krāsas podu, sakūris uguni
un sācis krāsas vārīt. Nīcenietes, to pamanīdamas, satecējušas ar saviem
jaunaustiem brunčiem, lai
velns šām nokrāsojot
pamaļu. Velns, kā grūdis
brunčus pilnajā podā, tā
noplaucējis nagus, palaižot
brunčus vaļā- tie pilnīgi
ieniruši sarkanajā krāsā.
Kad brunči izņemti no
katla, nīcenietes
nevarējušas vien
nopriecāties un
tencinādamas, tecējušas
atpakaļ katra savā sētā. Šo
notikumu padzirdējušas bārtenietes un steigušās arī uz jūrmalu pēc velna
poda, bet podā krāsas atlicies vairs tikai plaukstas dziļumā. Tādā nu platumā
velns nokrāsojis bārtenieču brunču apakšmalas. Arī rucavietes,
saklaušinājušas par velna sarkanās krāsas košumu, steigušās gan kājām,
gan rikšus uz attālo Nīcas jūrmalu pie velna, bet krāsa velnam bija palikusi
tikai poda dibenā. lemērcis arī, bet krāsa apņēmusi brunču pamaļu tikai
pirksta platumā. Tā nu vēl šo baltu dienu krāso un nēsā brunčus pieminētos
pagastos.