Neredzīgais Indriķis
Neredzīgais Indriķis ir viens no pirmajiem latviešu tautības dzejniekiem un pirmais, kura dzeja tulkota un publicēta, tāpēc par viņu nav pieejama liela un daudzveidīga informācija.
Neredzīgais Indriķis dzimis 1783. gada 15. maijā Kurzemē Apriķu draudzes “Elkalejās” dzimtcilvēku ģimenē, tāpēc bez uzvārda. Miris 1828. gada 24. janvārī . Neredzīgais Indriķis nodzīvoja "Elkalejās" visu savu mūžu un tika apbedīts Ģibortu kapsētā pie Apriķiem. 1935. gadā tur uzstādīja piemiņas akmeni, bet jau mūsdienās – Viļņa Titāna darināto piemiņas zīmi ar Austras koka simbolu ar tekstu braila rakstā.
Bērnībā 5 gadu vecumā zaudējis redzi, tomēr izmācījies par drēbnieku un kurpnieku. Bijis apdāvināts, viegli iegaumējis priekšā lasīto vai citādi dzirdēto, tādējādi iepazinis Vecā Stendera un K. Fīrekera dzeju. Sācis pats sacerēt, pats arī savas dziesmas dziedājis.
Apriķu draudzes mācītājs K.G Elferfelds daļu Neredzīgā Indriķa dziesmu pierakstījis un izdevis krājumā „Tā neredzīgā Indriķa dziesmas” (1806), kas bija pirmā dzejoļu grāmata, kuras autors bija latvietis.
Apriķu muzejā atrodami materiāli par dzejnieku. Kad 19. gs. 30.gados latviešiem deva uzvārdus, stāsta, ka Neredzīgā Indriķa bērniem dots uzvārds Hartmanis un to pēdas vedušas uz Sakas pusi. 2012. gadā uzzinājām, ka ir šīs dzimtas turpinātājs astotajā paaudzē – Gatis Gulbis, kurš secinājis, ka 21. gadsimtā dzīvi ir vismaz 16 Neredzīgā Indriķa dzimtas turpinātāji. Indriķa talantu pārmantojušas radinieces Anna Dronova un Inese Dronova.