Krāsainās ceturtdienas Nīcā
Tas bija vēl tais tālajos laikos, kad cilvēkiem visas drēbes bija
bezkrāsainas, baltas, pelēcīgas vai iedzeltenas, kādas nu mēdz būt
nekrāsotas lina, nātna vai vilnas drānas.
Vienu dienu Nīcas sievas pamana, ka Bārtas
upes krastā sēž pats nešķīstais, proti – Velns.
Sātans kaut ko pesteļo divos podos. Nīcenietes, kā
jau īstenas sievietes, ziņkārības dēļ pārvar bailes
un drīz vien noskaidro, ka nešķīstais vāra krāsas;
vienā podā melnu, otrā sarkanu. Protams, neviena
sieviete nav spējīga pretoties kārdinājumam
izdaiļoties. Tā arī Nīcas sievas visas uzreiz grib
savus bezkrāsainos brunčus padarīt koši sarkanus.
Nelabais, izrādās, nav skops un krāso arī. Šādi
jaunumi starp sievietēm izplatās ar gaismas ātrumu
(pat tajos laikos, kad nebija ne telefona, ne
telegrāfa). Pēc brīža jau ir klāt Bārtas puses
skaistules ar saviem bālganajiem brunčiem. Viņas
arī vēloties košas krāsas, taču Velnam sarkanās
krāsas palicis pavisam maz. Tā nu Bārtas meitām
brunčus nokrāso melnus, vienīgi apakšmalā iznāk
sarkana josla. Un tad atjēdzās arī rucavietes. Viņas
ierodas ar nokavēšanos, jo ir arī attālums – tā taču
ir pati malējā, pati tālākā puse uz rietumiem.
Neveicas rucavietēm nepavisam. Velnam vairs ir
tikai melnā krāsa, sarkanā košuma vairs ne pilītes. Tā arī rucavietēm novada
brunči ir piķa melnumā, un, lai tos kaut nedaudz izgreznotu, gar apakšmalu
jāšuj zīda lentas.
Nīcā šo teiku zina katra maza knīpa, jo to viņai jau bērnudārzā izstāsta
audzinātāja.
A. Danosa „Dzimtenes Balss”, 5.1982.; P.Sprincis „Nīca laikmetu griežos”, 2008.