Stāsts par mīlestību Sventājas upes līkločos

Sventājas upes krasti bija kā nosēti ar senkuršu apmetnēm. Skaista un gleznaina bijusi tagadējā Rucavas Muižas kalna apkārtne, un ļaudis nolēma palikt tur uz mūžu. Apmetnē piedzima un uzauga skaista, čakla un visu mīlēta meitene vārdā Ieva. Kad Ieva pieauga, sāka ierasties precinieki no kaimiņu apmetnēm. Tie visi tika atraidīti. Tad kādā saulainā rītā Ieva iebrida Sventājā izskalot savus garos skaistos matus.

Upes otrā krastā parādījās stalts jauneklis. Kādu brīdi tie raudzījās viens otrā. Ieva nespēja bēgt, viņa palika stāvot upes viļņos. Bet jauneklis nometis virsdrēbes, piepeldēja tai klāt, satvēra Ievas trīsošo augumu, ielūkojās dziļi viņas rudzupuķu zilajās acīs un bildināja to. Ieva deva Jā vārdu.

Kad tuvinieki to uzzināja, apmetnē sākās liels satraukums, neziņa un žēlabas. Lai aizkavētu Ievas aiziešanu, tie sapulcējās pirms saullēkta zem simtgadīga ozola, lai lūgtu svētajai Mārai padomu un palīdzību.

Māra pavēlēja visiem, kas virs zemes un zem zemes sākt tik stipri raudāt, lai Sventājas upe pārplūstu un tā aizšķērsotu ceļu preciniekam. Mīlestība uzveica visus šķēršļus. Pēc septiņām dienām, pārvarot straujo upes plūdumu, jauneklis atīrās pušķotā liepu laivā pēc savas mīļotās.

Ļaužu asaras nemitējās visu nakti. Tikai nākošās dienas rītā, kad ieraudzīja, vietā, kur pēdējo reizi bija stāvējusi Ieva, uzziedējušu baltu ievas krūmu, tie pārstāja raudāt. Bet tie kas raudāja zem zemes, raud vēl šo baltdien un avotiņš, kas iztek no pazemes, aplaista ievas koka saknes.

____

Leju svētavots Rucavas muižas kalna pakājē ir šī teiksmainā vieta, no kuras kuršu meitene aizvesta. Ievas koks, kas savulaik bija Latvijā kuplākā un dižākā ieva mūsdienās ir zaudējusi savu kuplumu, un saglabājies tikai viens koka atzars, bet avotiņš turpina rāmi burbuļot savā nodabā. Sventājas upes krāšņums un līkumi vēl joprojām ir robeža starp divām tautām. Bet kā pierāda teiksmainais stāsts – Mīla robežas nepazīst!