No dzīves dabā līdz grāmatai
“Esmu Vērgales muzeja vadītāja, biškope, masiere, mamma un vēl ar tikpat daudz sociālajām lomām, kādas mums ir ikvienam, kuras ikdienā pat nepamanām, bet kuras ir apkārtējiem un mums pašiem būtiskas. Daba ir mana ikdienas vide, kurā strādāju, audzinu bērnus, mācos un atrodu mieru. Dzīvojot tai līdzās, bieži pamanu līdzības ar mums pašiem – attiecībās, rūpēs par savējiem, spējā pielāgoties un sākt no jauna,” stāsta Inese Dimanta.
Ceļš līdz grāmatai pašai autorei arī bijis stāsta vērts. Rakstīšanai sekoja pārlasīšana, labojumi, ilustrāciju un vāka veidošana, darbs ar maketu. Izrādās, pat vienai pieturzīmei mēdz būt nepieciešams vairāk uzmanības, nekā sākumā šķitis. Šajā procesā daudz mācīts un piedzīvots, cik nozīmīgi ir cilvēki, kuri palīdz, iedrošina un ar savu darbu papildina iecerēto. Tagad stāsti ir ieguvuši mājas grāmatā ar cietajiem vākiem un melnbaltām ilustrācijām.
“Īpaša vieta šajā ceļā ir manai māsīcai, aktrisei Everitai Pjatai-Gertnerei, kuras balsi ieguvuši grāmatas stāsti. Dzirdēt viņas lasījumā pašas piedzīvoto ir aizkustinoši. Pazīstamos vārdos pēkšņi sadzirdama cita nianse, un reiz pārdzīvotais uzrunā no jauna,” stāsta grāmatas autore.
Grāmatā apkopoti 23 stāsti. Katrs lasāms arī atsevišķi – pie rīta kafijas, klusā vakarā vai brīdī, kad gribas mazliet atvilkt elpu. Var sākt ar to, kura nosaukums uzrunā, un pārējos atstāt citai reizei. Taču visi kopā tie pamazām ieved gan autores personiskajā, gan dabas pasaulē.
Šajos stāstos sastopami bērni, cilvēki, kuri bijuši līdzās, dzīvnieki, augi un, protams, bites. Tajos ir prieks un humors, bet arī zaudējumi, ilgas un jautājumi, uz kuriem atbildes atnāk pamazām. Dažus notikumus kāds jau būs dzirdējis stāstītus, bet kāds varbūt atpazīs arī sevi, jo būs bijis klāt. Dzīve reizēm pati uzraksta tik labu sižetu, ka atliek vien laikus atrast papīru.
Tiem, kuri vēlēsies turpināt lasīt mājās, grāmatu būs iespējams iegādāties par 15 eiro.
Noslēgumā autore cer, ka šajos stāstos līdzās viņas dzīvei un dabas vērojumiem lasītājs atradīs arī ko sev pazīstamu – kādu atmiņu, sajūtu vai iemeslu pasmaidīt.
