"Četri ceļo gardi" 2 dienu piedzīvojums Dienvidkurzemē!

Teksta autors: "Četri ceļo gardi" 

Parasti divu dienu ceļojumos no visām kamerām kopā mums ir apmēram 500-800 foto, no kuriem ir jāizvēlas 80, kas ir limits, lai tās varētu publicēt vienā rakstā facebook un tad ir tā lielā šķirošana un košana pirkstos un acu duršana, jo gribas taču parādīt visu un visus. Un tad ir ceļojumi, kur ir tik daudz tieši emociju un sarunu, ka bildes ir tikai kā piedeva, jo tiešām vienkārši visu laiku runājot un iepazīstoties ar cilvēkiem, darītājiem un iedvesmotājiem, gluži vienkārši aizmirstas nospiest to “click” podziņu, un, piemēram, šajā - Ziemeļ-Dienvidkurzemes piedzīvojumā pat nācās brīžiem piedomāt, vai esam vispār nobildējuši visas vietas, kur bijām, jo te galvenais ir tieši satiktie un jāsaka, ka arī jauniegūtie cilvēkdraugi, kurus liekas, pazīsti ne tikai pāris dienas, bet jau gadiem. Tāpēc šoreiz - noteikti uzsvars uz emocijām un labi pavadītu laiku, un, ceram, ka tas iedvesmos arī lasītājus doties šādā - mini gandrīz trīs dienu izbraucienā no Kazdangas līdz Grobiņai caur Aizputi un tālāk caur Akmeņragu un Ziemupi līdz Pāvilostai, lai kā ar magnētu mūs atvilktu atpakaļ uz Kazdangu un pavisam negribētos sēsties auto un doties uz mājām...

Un uzreiz jāsāk ar to, ka šeit pilnīgi apgāzās mīts par tiem vēsajiem un atturīgajiem kurzemniekiem, jo vismaz šeit tikām uzņemti kā Latgalē, tāpēc Dienvidkurzemes augšdaļā droši varam teikt, ka tiksiet gaidīti laikam jau gandrīz katrā sētā.

No Rīgas izripojām pavēlā piektdienas pēcpusdienā, kad visi pašu ikdienas skrējiena darbi apdarīti un mums atkal ir paveicies ar to, ka nav arī gluži tā rudens sajūta, bet kā vienmēr - vedam labu laiku un vismaz jāsaka, ka ir vairāk kā 10 grādi aiz borta. Pēc pusotras stundas arī esam izbraukuši caur Skrundu, aiz kuras uzreiz arī griežam iekšā pa labi - virzienā uz Aizputi. Kad pirms nu jau padsmit gadiem cītīgi remontēja Liepājas šosejas posmu starp Skrundu un mēs tā bieži uz Liepāju braucām, tad, lai nestāvētu pie luksoforiem, ceļš caur Aizputi tika izmantots kā apbraucamais, līdz ar to neteiksim, ka te viss ir braukts simtiem, bet nu desmitiem reižu ceļš ir mērots un vienmēr, kad tika braukts pa šiem nedaudz paugurainajiem un līkumainajiem ceļiem, runājām vai nodomājām, ka obligāti kādreiz vajadzētu vairāk visu izpētīt.

Aizputē arī bija būts un mums ir pat raksts par šo vietu, tad Kazdanga vienmēr bija vienkārši caurbraucamais miestiņš. Jāsaka gan, ka pēdējos gados bija kaut kur pa ausu galam dzirdēts par tādu vietu kā “Kazbārs”, kur esot ļoti neparasti saimnieki un arī ballītes te mēdzot būt tīri jestras. Vēl bija dzirdēts par Kazdangas tehnikumu, bet, piemēram, nevarējām iedomāties, ka Kazdangā ir, nu teiksim mūsdienīgi - XXXL izmēra pils, jo tā tiešām ir nedaudz paslēpusies nostāk no lielā ceļa. Mums ir rezervētas naktsmītne pie pils ar daudzsološu nosaukums “Barona spilvens”, kas ir iekārtota kādreizējā pils staļļa ēkā, kur bez viesnīcas dzeltenā, garā un elegantā celtnē, ir arī pagastmāja, bibliotēka (ar piebildes norādi, ka šeit arī esot internets dabūjams) un kultūras un saieta nams ar grandioza izmēra zāli. Kad nogriežamies pa labi no galvenā ceļa, tad beidzot arī vispirms ieraugām milzīgo pili, tad arī arkveida akmeņu tiltu (kurš pilda tikai dekoratīva tilta funkciju – nekādas upes apakšā tam nekad nav tā arī tecējušas), bet arī tiltiņam ir neparasts nosaukums – Vaidu tilts, un arī esam klāt pie naktsmītņu ēkas. Ātrs zvans saimniecei un burtiski pēc minūtes ir klāt arī Elīna ar savu meitu Mūnu, kura uzreiz, bez kautrēšanās, ņem pie rokas mūsu Dārtu Karolīnu un arī Kārli un aicina draudzēties. Elīna ir tikpat enerģiska, visur un vienmēr esoša, ka uzreiz saprotam, ka noteikti būs par ko parunāt. Ātri noliekam mantas apartamentos, kuri ir ļoti plaši, bet diezgan vienkārši, tomēr pat ar virtuvīti un ērtām gultām, bet ne jau sēdēt numuriņā mēs te esam atbraukuši! Pilnai laimei uzzinām, ka šeit mājojot arī barona gars un pa reizei naktīs, kad viņam esot garlaicīgi, viņš mēdzot paklīst apkārt un iedraudzēties ar tiem, kuri atbraukuši pārnakšņot viņa valdījumos.

Esam beidzot arī sapratuši, ka Elīna ir saimniece arī pāri ceļam esošajam “Kazbāram”, kur kopā ar savu vīru Ernestu, kurš ir arī “Auļu” balss un dūdinieks (ļoti ceru, ka pareizi nosaucu nodarbošanos, kad tiek pūstas dūdas), jau vairākus gadus senā dzirnavu ēkā uzņem viesus, gatavo nereāli garšīgu kafiju un principā, šobrīd pamatīgi dzen uz priekšu to, lai Kazdanga kļūtu tikpat atpazīstama kā baronu laikos. Abi divi vēl ne tik sen ir dzīvojuši Rīgā, līdz kādā brīdī ir pārcēlušies uz dzimtas mājām Kazdangā, kur bez visa šī, ko nosaucām, vēl pat nedaudz nodarbojas ar lauksaimniecību un, tepat netālu, Cīravas lidlaukā tur nelielu lidmašīnu, ar kuru iespējams Ernesta vadībā apskatīt Kurzemi no putna lidojuma. Nu kā lai saka, beidzot esam uzdūrušos cilvēkiem, kuriem ir vēl vairāk dažādu un neparastu nodarbošanos kā mums un tas beidzot tiešām atkal spēj iedvesmot arī mūs pašus. Esam nokļuvuši dienu pirms “Kazbāra” šīs sezonas atklāšanas un tāpēc šeit viss vēl ir radošā procesā, lai pēc mazāk kā padsmit stundām uzņemtu tieši kazdandzniekus, jo tā esot tradīcija, ka pirmo dienu ir tieši vietējo ballīte. Pilnīgi neērti, bet mēs tiekam arī vēl kārtīgi ar supergaršīgiem burgeriem pabaroti pat pirms sezonas atklāšanas. Ernests vēl cīnās ar kafijas aparātu, visur uz āra bāra letes instrumenti, detaļas no paša aparāta, un, kā Ernests saka – nav jau arī Boing lidmašīna, tāpēc gan jau līdz rītam tiks skaidrībā, kas pie vainas. Ja arī nē, tad kafija būs no turku kafijas spiediena kanniņas. Mūsu bērni arī visu laiku gasē apkārt ar Mūnu, Ernesta un Elīna vecākais dēls Aido ir skolā - tā kā ir liecību izsniegšanas diena, tad šeit, Kazdangā, ir ļoti neparasta tradīcija, ka pēdējā skolas diena, pthu, nakts tiek pavadīta skolā. Kā jau pamanījāt, tad nevaram beigt priecāties un sajūsmināties par šo iepazīšanos un noteikti iesakām – vienkārši, ja nav idejas, kur aizbraukt brīvdienās pie foršiem cilvēkiem, garšīgi paēst, parunāties un pabaudīt tādu dienvidu valstu vaibiņ-čilliņu, tad Kazdanga ar “Kazbāru” būs īstā vieta. Tepat – Dzirnavu dīķī ir arī iespēja palaivot un pasupot, visu var dabūt pie Ernesta un Elīnas. Principā, ēkai, kura noteikti pirms pāris gadiem izskatījās pavisam bēdīgi, ir dota jauna dzīvība un otra iespēja. To, ka jādodas gulēt un jādod iespēja Kazbāriešiem tomēr kārtīgi sagatavoties sezonai, mums vislabāk parādīja tas, ka sāka žāvāties bērni un skriešana palika arvien lēnāka.

Pa nakti mēs gulējām tik lieliski, ka, pat, ja mums atnāktu ciemos barons ar visu savu ģimeni un trešās pakāpes brālēniem un vēl pāri pārskrietu ar zirgu bariņu un iepļaukātu ar kādu zivi no slavenajiem zivju dīķiem (kādreiz baronam Manteifelim bija ģeniāla biznesa ideja - audzēt zivis, un šie dīķi tiek izmantoti joprojām), noteikti mēs to nejustu.

No rīta vēl tiekam pie lieliskām brokastīm un saprotoši pamājam ar galvu, jo Ernests un Elīna šeit ir darbojušies visu nakti, un saprotam, ka mums ir nākusi klāt vēl viena vieta Latvijā, kur vienkārši aizbraukt ciemos, kad tiešām ir brīvāks brīdis. Un, tiešām šoreiz ir tā, ka no “Kazbāra” gandrīz vispār nav bildes, jo visu laiku bija tik interesanti, ka telefoni bija kaut kur dziļi kabatās.

Mēs ejam atpakaļ pie pils, kur mūs sagaida vēl viena Kazdangas dvēsele – Kristīne, kura labprāt, ja laicīgi padosiet ziņu, izvadās un izrādīs gan Kazdangu, gan Aizputi un apkārtni un noteikti šīs vietas varēsiet atklāt un izpētīt ar pavisam citādākām acīm, jo, piemēram, vai zinājāt, par to, ka Kazdangā ir viens no lielākajiem mākslīgajiem parkiem Latvijā pat ar mākslīgu grotu, no kuras varēja dzirdēt to, ko runā pils pagalmā, lai gan tas ir vairāk kā kilometra attālumā? Parks ir 196 hektārus liels un to īsti vienā dienā pat izpētīt nevar.

Bet, sāksim mēs ar pils, šoreiz gan no ārpuses, bet esot arī iespēja tikt iekšā, apskati. Pils ir tiešām vairāk kā milzīga, pēdējos 100 gadus izmantota kā skolas ēka, bet nu jau pāris gadus tā ir iekonservēta un stāv ciet, bet noteikti mācīties tādā pilī ir sava veida papildu atmosfēra. Tīri idejai – varbūt laiks ir Kazdangā atvērt kaut ko līdzīgu Hogvartai no Harija Potera? Šī vieta noteikti būtu tam piemērota, jo mums ar katru mirkli arvien vairāk sāk šķist, ka Kazdanga ir ļoti burvīgi mistiska vieta. Pilij apkārt ir milzīgs dendroloģiskais parks un tie slavenie zivju dīķi, jo tehnikuma laikos šeit ir pat mācīti zivjkopības speciālisti. Ļoti elegants ir Kavalieru nams, kurš ir vis-vēsturiskāk saglabājusies celtne pils kompleksā, tālāk, garām daudziem neparastiem dižkokiem, aizejam līdz tādam neparastam paaugstinājumam, kurš, izrādās, ir baronu kapenes, bet, lai baroniem būtu nedaudz jautrāk, kā jau padomju laikos bija ierasts, virs kapenēm tika ierīkota estrāde un tika rīkotas balles. Mēs izejam īso – dzelteno taku, bet arī tā ir pārsteidzoša un reāli sāk nedaudz skaust, cik tā te forši ir dzīvot vietējiem!

Līdz šim kaut kā bija licies, ka Kazdanga ir tikai šī daļa, ko var redzēt no lielā ceļa, bet, ar Kristīni pārbraucam pāri ceļam, garām “Kazbāram” un Dzirnavu dīķim, kas tāda paliela ezera izmērā, garām skolai un vēl vienam centram, līdz beidzot tad arī esam klāt pie tā īstā parka, kurā ir neskaitāmas pastaigu takas, ielejas un arī slavenā grota jeb mākslīgā ala. Kad šeit bijis mazāk koku, noteikti baronam ir pavēries fantastisks skats uz Kazdangu. Kaut kā sanācis, ka gribas visu laiku runāties un visur kavējamies, tāpēc aizejam tikai līdz grotai, garās pastaigu takas atstājot nākošajai reizei. Nobraucam vēl līdz tādai neparastai ielejai – aiz Pūceskalna kapiem, kur ir, iedomājaties – bezmaksas brīvpieejas kūpinātava un pamatīgs – kā no barona laikiem – grils. Tālāk ir arī tāda niedru dabas taka virs ezera, kura savienojas ar parka otro daļu. Tai pa vidu ir pat neliels skatu tornis. Šo vietu, kā izskatās, novērtē ārvalstu tūristi, jo stāvlaukumā ir vairāki auto ar ne-Latvijas numurzīmēm. Interesanti, kā viņi ir spējuši atrast šo fantastisko vietu?

Mēs dodamies tālāk uz Aizputi. Tur atkal ir kāds objekts, par kuru, kā izrādās nezina pat daļa vietējo. Vecajā 27 metrus augstajā ūdenstornī ir iekārtota riktīgi interesanta ekspozīcija par ūdens apgādes vēsturi Aizputē. Šeit ir 3D modelis, kur bērni var saprast kā darbojas ūdenstorņa sistēma, un arī ir iespēja uzkāpt augšā un pavērot pilsētu no cita skatu punkta. Noteikti iesakām vienkārši nolikt auto un izstaigāt Aizputi no viena gala līdz otram, piemēram, ja neesat redzējuši daudzos sienu gleznojumus un murāļus, vai iegājuši ciemos pie “Lapka Hemp”, esat daudz ko palaiduši garām, un Aizpute ir arī slavena ar savām daudzajām ēdienu baudīšanas vietām, bet mēs šoreiz gan apciemosim vietas, kur līdz šim Aizputē neesam bijuši, piemēram, šeit ir pasaulē mazākā izstāžu zāle. Cik tā ir maziņa!? Nu tik, ka tajā jāskatās pa atslēgas caurumu.

Aizpute atdzimst no jauna – praktiski visās vēsturiskajās ēkās notiek kaut kāda kustība un šeit ir tāda mākslinieciska noskaņa, kura arī pievelk un nelaiž vaļā. Noteikti daudzi arī nezina, ka Aizputē ir pasaulē ļoti slavena atslēgu rūpnīca, jo šeit ražotās slēdzenes neaizsalst ziemā. Tāpat arī rajons ap Livonijas ordeņa pili un vēl vienu Dzirnavu dīķi ir tāds mierīgi pastaigājami čilojams.

Bet, ja jau par mākslu, tad aizdodamies uz vietu, kur mēs, ja tā godīgi, palikām ar mutēm vaļā. Šeit vietējais mākslinieks Brumis ir izveidojis Aizputes mākslas parku – pārsteidzošu mākslas objektu vietu – reāli parku ar daudziem, neparastiem, domāt liekošiem mākslas objektiem, kur pie katra no tiem varētu kavēties tā pailgāk un izprast domu, kāpēc tieši šādi un ne citādi. Atkal ir tā, ka grūti visu noraksturot ar vārdiem, jo tā ir vieta, kur jāņem un jābrauc pašiem, un ideāli, ja arī ir iespēja aprunāties ar pašu idejas autoru un visu darbu radītāju. Tāda sajūta, ka šo Dienvidkurzemes rajonu ir pārņēmušas tikai radošas dvēseles un uz katra soļa ir kāds pārsteigums. Ar Aizputes mākslas parku ir tā, ka pat negribas visu izstāstīt, lai labāk paliek vairāk intrigu pašiem aizbraukt un apskatīt, un varam apsolīt, ka nebūsiet vīlušies.

Ja jau par un ap māksliniekiem, tad dienu jāturpina tādā pašā stilā un laiks doties tālāk – uz Cīravas pusi, kur, ja neesat bijuši, vispirms ir jāaizbrauc uz Mežaparku, kurš ir tāds milzīgs dabas atrakciju parks ar ļoti skaistu dabas taku un bezmaksas ārā aktivitātēm, bet, tā kā tur jau esam bijuši, tad dodamies pie nākošajiem iedvesmojošajiem cilvēkiem – uz mēbeļu audzētavu. Jā, nepārlasījāties – Latvijā audzē mēbeles! Pļavā. Laukos. Audzē mēbeles. Iestāda nelielus koku stādiņus un tad tā lēnām un pacietīgi ik pa laikam pārsien un pieloka stumbrus pareizajā virzienā un tā var uzaudzēt, piemēram, krēslus. Vieta saucas “Forest designed” (“Meža dizaina dārzs”) un šeit saimnieko Uldis, Katrīna un viņu trīs meitas. Viņi audzē mēbeles, veido dzīvo koku pinumus podiņos un rīko pasākumus. Pasaulē mēbeļu audzēšana ir pazīstama diezgan sen, bet pat šobrīd visos pārējos kontinentos ir tikai pāris vietas un cilvēki, kas to dara, un tiešām, var uzaudzēt krēslu, kurā var droši apsēsties. Par tādām lietām, kā koku sirds formā, šeit vairāk neviens nebrīnās, bet vienkārši paņem un uzaudzē!

Tā kā šejienieši piedalīsies arī Mājas kafejnīcu dienās augusta sākumā, tad mēs tiekam pie iespējas iztestēt šī gada piedāvājumu – ugunskura soļanku, ugunskura oglēs ceptus pildītos kartupeļus un arī pavāra – koku audzētāja Ulda panna-kotas. Ēšana, protams, notiek brīvā dabā, blakus augošajām mēbelēm. Ir tik aizraujoši atkal satikt un aprunāties ar cilvēkiem, kuri dara lietas par spīti frāzei “ko par mums padomās?”, jo diez vai šī nodarbe lielākajai daļai liksies normāla, bet, ja tici tam, ko dari, un idejai, tad noteikti viss izdosies.

Lai cik ļoti gribas katrā no vietām un pie katra no satiktajiem cilvēkiem uzkavēties daudz ilgāk, tomēr šodien mums vēl jāpaspēj aizbraukt līdz vēl vienai ģimenei, kura dara pavisam neticamas lietas – tāpēc dodamies vispirms uz Grobiņas pusi – varētu jau braukt tā nedaudz ātrāk un taisnāk, bet nu tie ne pārāk greiderētie Dienvidkurzemes puses grants ceļi tomēr liek pažēlot auto un labāk kādi padsmit lieki kilometri pa asfaltu nekā pāris minūšu ietaupījums, braucot pa taisno.

Mums ir jānokļūst starp Kapsēdi un Medzi – kur, bijušās šaursliežu dzelzceļa līnijas malā, šodien sastapsim Āri, Gintu un Borisu ar Rembo. Vienu brīdi, braucot pa pašu dzelzceļa uzbērumu, liekas, ka drīz nonāksim vienkārši ārpus civilizācijas un pa lielam tas tā arī ir. Šeit – senā dzimtas īpašumā, kur pirms pāris gadiem bija dabīgi Latvijas stila džungļi un pamata akmeņu kaudzes, ir radīta “Godiņu piedzīvojumu platforma”, kā arī top “Āra flautas”. Nezinu, cik daudz vispār rakstīt par to, ko šeit piedzīvosiet, jo gribas gan pastāstīt tā nedaudz vairāk, gan tomēr neatklāt visus noslēpumus, kas jūs šeit sagaidīs. Vienu gan varam atklāt, ka šeit ir iespēja sajusties kā pie meža fejām - jo, kad staigāsiet pa mežu, no tāluma skanēs īstas maģiskās flautas skaņas... Šeit top arī visā pasaulē nu jau slavenās “Āra flautas”. Āris ir tik ļoti izpētījis un eksperimentējis ar dažādiem kokiem no reāli visas pasaules, ka šeit ir ne tikai skaņu pasaule, bet arī iespēja uzzināt par desmitiem dažādu koku šķirnēm un īpašībām. Šeit ir pieejami pārgājieni, palikšana mežā un dabā, velo braukšana, dažādi pasākumi un meistarklases, bet par to visu noteikti daudz detalizētāk izlasīsiet viņu mājaslapā vai sociālajos tīklos. Mēs, zinot, ka nākošā pieturas vieta ir šai dienai arī pēdējā, atļaujamies šeit palikt gandrīz vai nepieklājīgi ilgi, jo te ir tāds miers un vēlme vienkārši runāties un nekur neskriet, ka atkal saprotam, ka pārsvarā visi mēs kaut kur skrienam, mēģinām izcīnīt dažreiz kaut kādus mistiskus mērķus, bet tāda patiesa laime ir tieši darīt to, kas sagādā vienkārši prieku. Šeit – pie Godiņiem nav pat elektrība klasiskajā veidā – to ražo saules paneļi, vai, sliktākajā gadījumā, ģenerators, un viņiem pašiem ir tāds mīlīgs, maziņš būcenītis uz seniem māju pamatiem, kā arī pati darbnīca nav milzīgos izmēros. Es ceru, ka neviens neapvainosies, bet šī ir tāda riktīga hipiju paradīze ar iespēju sajusties kā tas ir – būt dabas bērnam!

Dodamies tālāk uz Ziemupi – kur nakšņosim Ziemupes muižā. Pirms izbraucam uz to pusi, Dita, kura ir dzimusi liepājniece, kārtējo reizi skaļi nodomā – vai ceļš būs tikpat sūdīgs kāds tas bija pirms 20 gadiem, kad viņa uz turieni bija braukusi uz ballītēm, jo, kā apkārt klīst leģendas, tad Ziemupes ceļš ir tāds gandrīz vai vienīgais Latvijā, kurš, visticamāk, ir šādā patstāvīgā stāvoklī, lai ārvalstu auto būves uzņēmumi var testēt savus auto, ja tie iztur šo “trepi”, tad varēs braukt jebkur citur. Protams, nekas nav mainījies, kā pirms un pēc tam mums stāsta vietējie un arī ciemiņi, tad solījumi par to, ka tiks vismaz uzlikts dubultapstrādes segums, ir gadiem, bet nekas nemainās. Iespējams, tā ir kaut kāda dabiska anomālija, bet gandrīz neviens nekad nav redzējis šo ceļu bez šī veļas dēļa. Mēs nekad neatsakāmies no grantētiem ceļiem, tie pat ir reāli palikuši ļoti maz visā Latvijā un pa reizei pat gribas tādu atkal izbaudīt, bet nu šis ir konkrēts ārprāts... Bet, ir vismaz arī plusi – saprotam, ka drīz labajā priekšējā pusē, iespējams, kāda atsaite būs mūsu ceļojumu auto jāmaina. Un otrs – ir divi varianti – vai nu velkamies uz kādiem 15km/h, vai noķeram pareizo frekvenci un maucam uz kādiem 78,35km/h.

Lai vai kā, bet drīz vien esam arī Ziemupē. Šis ir reāli unikāls ciemats, principā pat tāda nosacīti sava pasaule pasaulē. Tiem, kas šeit nokļūst, ir iespēja būt ļoti autentiskā vietā, bet, piemēram, ja paliksiet Ziemupes muižā, tad arī izbaudīt tādu ļoti, mēs pat teiktu, vāciski-bavārisku atpūtu, jo pati muižas ēka ir klasiska, arī numuriņi tādi kādi patīk komforta cienītājiem, bet te ir arī liels un gaišs baseins, pirtis un izcils restorāns. Starp citu – vēl viens plus-mīnuss, bet te principiāli gandrīz vispār nav pārklājuma zonas telefonam.

Mēs vispirms paēdam vakariņas – noteikti iesakām ribiņas! Bijām tieši mini jūras vienradžu sezonas jeb vējzivju laikā, tāpēc nobaudījām arī to, un tad devāmies arī uz baseinu un pirti. Mūsu bērniem baseins ir tas, kur viņi var pavadīt vairākas stundas, līdz ar to, lai cik tajā dienā ir bijušas citas aktivitātes, ūdens viņus ne pavisam nenogurdina, drīzāk uzlādē. Kad jau laiks doties pie miera, beidzot dabūjam viņus numuriņā, jo mums ar Ditu plāns aiziet līdz jūrai, kura šeit nav gluži pie pašām durvīm, bet tādas 15 minūšu pastaigas attālumā cauri miglainām piejūras pļavām, pa kurām tieši šajā vakarā ganās stirnas. Esam šeit tieši tad, kad ir tie maģiskie vakari – lai gan ir gandrīz pusnakts, viss ir gaišs. Ziemupe ir unikāla arī ar to, ka šeit kapsēta ir pašā jūras krastā, nu tā, ka tiešām pašā krastā, tāpēc, pirms ieraugām nelielo priežu audzīti, vēl nākas iet gar kapiem. Tālāk laižamies gar kāpu lejā uz pludmali, kur esam vienīgie noteikti daudzu kilometru attālumā un tā nu sanāk tāda negaidīti romantiska pastaiga ar visu Ziemupes upes, kura tā vairākiem līkumiem slaidi ietek jūrā, šķēršošanu pāri akmeņiem, līdz ieraugām, ka kāpas augšā – pie publiskā stāvlaukuma, ir salikti skolas soli un krēsli un tad nu var izbaudīt skatus ar pamatīgu komfortu. Kaut kā bieži vien mēs paši, latvieši nemākam novērtēt to, kas mums ir sniegts un kādi skati ir – piedevām, absolūti bez cilvēku pūļiem. Tā kā otrā dienā arī mums šādi tādi plāni, tad dodamies atpakaļ uz muižu, lai izgulētos. Rīts sākas ar pat negaidīti labām un plašām brokastīm, un tad jau dodamies pāris metrus tālāk – pie Ziemupes dvēseles – Dainas, ar tieši kuras ideju šeit ir radīta “Jūras māja”, kur uzzināsiet, kas tā par Gotlandes Inges laivu pie muzeja, kāds sakars zobenzivīm ar Ziemupi un to, kā cauri gadsimtiem šeit ir dzīvots, jo te ir pamatīga, bieži vien no ugunskura izvilktu priekšmetu kolekcija. Daina spēj tik ļoti “iepārdot” šejieni jebkuram, ka tā stundiņa, ko pavadām ar viņu, paskrien nemanot, un noteikti neesam pat dzirdējuši vienu simto daļu no tā, ko viņa par Ziemupi un ziemupniekiem var izstāstīt. Kā vienmēr esam teikuši, šādos mazos muzejos var ielikt pašus slavenākos eksponātus, bet visa dvēsele ir cilvēki. Starp citu – Ziemupe ir arī Latvijas Ziemassvētku vecīša galvaspilsēta.

Nākošais pieturas punkts – Akmeņraga bāka, kura ir veselus 35 metrus augsta. Šis ceļa posms jau ir braucams normāli un pēc padsmit minūtēm griežam iekšā pa kreisi – un vēl pēc minūtes skatam paveras slaidi sarkana celtne. Tā kā šis ir bijis militārs objekts, tad bez bākas te ir gandrīz vai atsevišķs ciematiņš, un mūs sagaida šīs vietas pieskatītāja jau gadu desmitiem – Tatjana. Nododam viņai sveicienus no Dainas, jo te visi pazīst viens otru. Tatjana ir ļoti kolorīta personība, kura vienmēr pateiks to, ko domā, bet tajā pašā laikā arī ļoti atvērta, runīga un laipna. Tiekam pie atslēdziņas no bākas un ejam kāpt augšā. Kaut kā sanāk, ka šajā ceļojumā ļoti bieži pa visādiem torņiem vazājamies, un šī vieta ir kā tāda odziņa uz tortes. Pievarot visu ceļu – augšā paveras skats uz visiem 137%, ja ne pat vairāk. Paveicies, ka nepūš ierastais Kurzemes vējš, un tā nu varam pat izbaudīt saulīti tur augšā.

Kāpjam lejā, kur saņemu akceptu, ka drīkst pabildēt visu no augšas ar dronu, un pēc tam Tatjana aicina iekšā savā namiņā, kur mums ļoti aizraujoši stāsta par dzintaru, dzīvi šeit pie pašas jūras, bākas vēsturi un vienā brīdī ir sajūta, ka esam nokļuvuši tādā kā īstā, dzīvā vēstures grāmatā. Šeit ir savākta pamatīga kolekcija ar dažādiem gan ar bāku, gan vienkārši dzīvi pie jūras vēsturi, un par katru priekšmetu ir savs stāsts, tāpēc, ja atbrauksiet uz šejieni – noteikti veltiet laiku arī aprunāties ar bākas uzraudzi Tatjanu.

Esam pavisam tuvu pie Pāvilostas, tāpēc aizbrauksim arī uz turieni – kur izmantosim iespēju satikt kapteini Ģirtu, kuram azotē (vai kapteiņa cepurē) vienmēr ir kāds neparasts stāsts un izbrauksim pa Latvijas īsāko upi Saku (tikai 6 km gara, bet nu dziļa pēc velna) ar koka motorlaivu “Zeltīte”. Šeit pat grūti pateikt, kurš ir lielāka zvaigzne – Ģirts vai “Zeltīte”, jo šī laiva ir filmu zvaigzne, piedalījusies gan “Sarkanajā mežā”, gan “Piļsāta pi upys”, gan arī daudz kur citur. Mēs tā lēnām pukšķinājām ar laiviņu vairāk kā stundu, klausoties nebeidzamajos Ģirta stāstos, jo viņam, liekas, ir kas stāstāms par katru līko krūmu upes krastos. Ak jā, ja nu kas – pajautājiet, lai viņš jums pastāsta stāstu par “Superu”. Pilnai laimei beigās vēl iebraucam iekšā arī jūrā, lai saņemtu kādu dižjūras buču sāļas šalts veidā. Un – kaut kā nejauši ir sanācis, ka šajā 2 dienu piedzīvojumā esam reāli satikuši katras no vietām, kuras apciemojām – dvēseles un tos “trakos”, kuri tad arī pēc tam vēl ilgi liek atcerēties par šādiem braucieniem. Viens ir braukt un staigāt dabas takas, ierauties sevī iekšā, otrs, vienkārši iet klāt un runāties ar cilvēkiem, jo tikai tā spēsiet uzzināt daudz ko pārsteidzošu. Mums vienkārši vajag izslēgt to kautrīgumu, kas ir iekšā un būt drošiem jautāt un runāties.

Knapi paši sevi nokontrolējam, lai ieliktos vismaz kaut kādā laika rāmī un paspētu izdarīt vēl pāris lietas. Vispirms – atkal apciemot Pāvilostas muzeju, kurš iekārtojies divās ēkās, un abās atkal ir ko redzēt uz vairākām stundām. Mums ļoti patika iespēja noskatīties vismaz nelielu daļu no filmas par vietējiem, kur viņi stāsta savu Pāvilostas stāstu. Šī noteikti ir izcila ideja arī citām vietām – tādas intervijas noteikti iedot citādu skatījumu uz to, kādi cilvēki šeit dzīvo un jūt. Kopumā, noteikti nepaejiet garām šai grafītkrāsas ēkai. Pati Pāvilosta ir ļoti interesanta pilsēta – jo vasarās te ir tāda neliela Vidusjūras pilsētiņas sajūta – viss mutuļo, pilns ar tūristiem, galu galā – Latvijas vindsērfinga galvaspilsēta, bet ar tādu ļoti latvisku noskaņu, bet, protams, arī tūrisma nesezonā šeit ir tas īpašais fīlings.

Diena jau iet uz otro pusi tāpēc vēl iegriežamies paēst – šoreiz kafejnīcā “Laiva” pašā centrā, kur tiekam pie picām un laša-benedikta olas salātiem. Pati kafejnīca tāda ļoti maziņa, tāpēc vasaras sezonā noteikti vajadzētu laicīgi pierezervēt galdiņu, bet noteikti iesakām šeit iegriezties, jo ēdiens ļoti garšīgs un savā veidā neparasts. Mums tā ļoti patīk ilgāk pasēdēt un pavērot to, kā šādās maziņās un mīlīgās kafejnīcās norisinās ikdiena – kā cilvēki nāk un mainās, kā notiek darbošanās aiz letes, pavērot garāmgājējus un arī kustību Sakas upē, kura brīžiem šķiet aizņemtāka kā Brīvības iela Rīgā pirmdienas rītos. Un vēl – šeit ir izcili garšīga dažāda veida kafija.

Tālāk gan – laiks doties uz māju pusi, ir variants braukt caur Kuldīgu, bet šoreiz nav pat divu domu – lai arī ir maziņš līkums un kilometri klāt, tomēr jāpiebrauc ciemos pie Ernesta un Elīnas, pat par spīti tam, ka atkal sanāk pamatīgs grantēta ceļa gabals. Šodien “Kazbāru” jau gāž riņķī, kafijas aparātam detaļa vēl nav dabūta, bet tāpat Ernests gatavo to turku spiedkannā un atkal iesprūstam šeit uz vairākām stundām, un šeit čillo ne tikai vietējie, bet arī krietni tālāki viesi, kuri speciāli braukuši uz šejieni, jo to atmosfēru nav iespējams nodot citādāk! Šoreiz Ziemeļ-Dienvidkurzemes puse mūs uzņēma tik sirsnīgi un pārsteidza tik ļoti, ka jau plānojam, kad varam tur aizdoties nākošo reizi!