Aizputes vēsturiskā apbūve

Aizpute ir viena no senākajām Latvijas pilsētām. Tā atrodas Tebras upes labajā krastā. Pilsētas senākā daļa atradusies starp tagadējām Atmodas, Jāņa un Katoļu ielām, bet vēlāk tā paplašinās Jelgavas, Kalvenes un Kuldīgas ielas virzienā.

Aizputes pilsētas vēsturiskā centra datējums 13.-19.gs. Pilsētas tiesības tā ieguvusi 1378. gadā.

13.gs. Aizputē, kas vāciski saukta par Hasenpoth, uzcelta Kurzemes bīskapijas domkapitula pils. Vēlāk Tebras kreisajā krastā pili uzcēla arī Livonijas ordenis. Tā Aizpute bija izvērsusies par aktīvi apdzīvotu vietu ap tolaik kuģojamu upi - Tebru, kam pie ietekas Sakā bija izveidota osta. Osta veicināja tirdzniecības un amatniecības attīstību. Pilsēta tika izraudzīta par centru gan 14.gs. Piltenes apgabalam, gan 1819. - 1949. gadu Aizputes apriņķim, un vēlāk - rajonam. Vēl 20. gs. 20. - 30. gados Aizpute bija tipiska sīktirgotāju un amatnieku pilsētiņa. Lai gan senā Aizpute veidojās pie Tebras, attīstības gaitā, tā atkāpās tālāk no upes. Iebraucamie ceļi, kas veda uz pilsētas centru un saplūda trīsstūra laukumā, vēlāk pārtapa ielās un veidoja turpmāko ielu tīklu. Arī mūsdienās Aizputes galvenās ielas stiepjas no Tebras vecā akmens tilta uz visām pusēm, iezīmējot pilsētas līnijas. Gar agrākajiem ceļiem tika būvētas arī pirmās mājas. Pilsētā visai kompakti saglabājusies vēsturiskā mazstāvu apbūve. Lielāko daļu veido koka ēkas, segtas divslīpu jumtiem, parasti novietotas paralēli ielai. Spilgtu vietu Aizputes kultūrvēsturē ieņem Sv. Jāņa luterāņu baznīca, kas sākotnēji celta 13.gs. Baznīckalnā, bijušajā kuršu pilskalna vietā.

Kopš 1998. gada Aizputes vecpilsēta iekļauta Valsts nozīmes kultūras pieminekļu sarakstā ar nr. 7437.