Vides mākslas plenērs
VĀRTI UZ LATVIJU

Jau otru gadu Gramzdā norisināsies starptautisks mākslas pasākums, pieaicinot jau zināmos pašmāju un arī kaimiņvalsts Lietuvas profesionāļus un mākslas skolēnus un skolotājus no Priekules, Kalētu un Skodas mākslas skolām. Plašāk tā norise būs vērojama  skiču un metu skatē no 29. aprīļa Gramzdas Mežaparka kinozālē. Radošo darbnīcu meistarklases norisināsies 2.un 3.jūnijā, kā rezultātā 6-8 gleznoti lielformāta objekti papildinās pērn aizsākto Meža galeriju. Mākslas darbu svinīga atklāšana notiks 4. jūnijā.

Šogad aktuālās izvēlētās tēmas ir:

Teikas Gramzdas dabas takās

Gramzdas pagasta apkārtne ir atpazīstama ar savu gleznaino un vēsturiski bagāto vidi – Gramzdas, Diždāmas, Straujenieku, Aizvīķu, Asotes, Apūles un Vārtājas pilskalniem, Aizvīķu muižas parku un Gramzdas apkārtni, par kuru tiek vītas leģendas un nostāsti vēl šodien. Tās vāc un papildina daudzie taku gājēji, arī Tu…


Stāstu par Birstalas Balto zirgu mums stāstīja Juris Šamats 20. gs. 60. gados -mana māte, kad bija jauna meitene, māte lika viņai iet uz upi skalot veļu. Bija silta, dūmakaina diena. Ejot garām Gramzdas avotiņam, padzērās gardo ūdeni un devās pie upes. Skalojot veļu, meitene pacēla galvu un ieraudzīja baltu zirgu upē, tas kļuvis aizvien lielāks un lielāks. Meitene pārbijās un kliegdama skrēja uz mājām. Māte teica, tev tam zirgam bija jāiesit ar dvieli, tad tur nobirtu milzīgas bagātības. Zirgs parādoties ik pēc simts gadiem.


Gramzdas pilskalns. Gramzdenieki sāka celt pilskalnus. Gramzdas pilskalns atradās pie Gramzdas kapiem. Šajā pilskalnā esot nogrimusi pils, no tās vietas, kur esot caurums, nāk ārā meitene ar zelta suku un ķemmē matus, kurš meiteni noķers, tas tiks bagāts. Bet meitene ātri iemūk caurumā.

Aizvīķu ragana. Aizvīķos 19.gs . dzīvojusi sieviete, kura zinājusi zālīšu ārstniecisko spēku, ārstēja apkārtējos iedzīvotājus no dažādām slimībām, paredzēja dažādus notikumus, nepakļāvas baronam Korfam un paredzēja, ka Aizvīķos sāksies nemieri, un barons miršot šausmīgā nāvē. Tas viss arī piepildījās, tāpēc viņu iesauca par Aizvīķu raganu. Pēc nāves apglabāja pie Raganu peļķes parkā. Ragana pēc nāves baronam naktī neļāvusi gulēt. Barons licis raganu izrakt no kapa un nocirst galvu, kuru novietoja mirušajai starp kājām. Sievieti pārapbedīja vecajos kapos aiz žoga. Nu barons varēja gulēt mierīgi.

Aizvīķu parka Melnais kungs. 20.gs.30.gados Aizvīķu zemnieks Pumpurs Jānis rudenī Veļu laikā braucis no Priekules dzirnavām ar samalto miltu vezumu mājās. Braucis cauri parkam. Pēkšņi pretī iznācis Melns kungs, kurš aicinājis Jāni nākt līdz. Pumpurs atstājis vezumu un gājis, bet ieraudzījis, ka tā taču ir kapliča, kur visur deg sveces. Nobijies un skrējis pie sava vezuma, bet tur pilns ar miroņiem. Pumpurs paņēmis pātagu un sācis dzīt zirgus, bet tie nevarēja pavilkt to smagumu, tad sācis sist pa ratiem, bet tas arī nelīdzēja. Pumpuru Jānis izjūdzis zirgus un devies mājup. Otrā rītā atnākot uz parku atrada vezumu kur uz miltu maisiem bija pātagas švīkas.





IEPAZĪSTIES AR GRAMZDAS MEŽA GALERIJU



Gramzdas personības un sakrālais mantojums - dvēsele cauri laikiem

Gramzdas atpazīstamību laiku laikos ir veidojuši cilvēki-personības, kā Ernests Šēnbergs, Jānis Liepiņš, Haralds Biezais, Egons Ķeružis u.c., kas pratuši saliedēt sabiedrību, kopīgi veidot ko lielāku arī Latvijas nākotnei. Par to liecina Smaižu, Gramzdas, Aizvīķu baznīcas, parki, sakoptas vietas cilvēka dvēselei. Tās Mūs šodien spēcina un iedvesmo kam lielākam…


13. gs. jeb 1253. gadā pirmo reizi minēts Gramzdas vārds, jo Latvijas teritoriju iekaroja vācu krustneši un Gramzda tika  pievienoti Livonijas ordenim, tagad mūsu zemē saimniekoja 700 gadus vācu baroni. Iedzīvotājiem bija jāklausa jaunie kungi, jāpieņem viņu valoda un arī ticība Gramzdā draudze tika nodibināta 1567. gadā, tajā ietilpa Aizvīķu, Gramzdas, Kalētu un Purmsātu pagastu iedzīvotāji. Tā kā Gramzda atradās vidū starp šiem pagastiem, tad nolēma, ka Gramzdā jāceļ Dievnams.

   1560. gadā Livonijas ordeņa mestrs Gothards Ketlers dod atļauju savam padomniekam Dižgramzdas muižas baronam Noldem celt baznīcu. 1567. gadā jaunā koka baznīca tika atklāta tagadējās baznīcas vietā. Baznīca tika vairākas reizes pārbūvēta.1941. gada 1. jūlijā baznīca tika nodedzināta sākoties karam, bet aktīvi sadrbojoties 4 pagasta iedzīvotājiem, baznīca novembrī tika jau atjaunota. Taču 2. pasaules kara beigās, 1944. gada ziemā baznīca atkal tika nograuta. Tikai 1991. gada 31. martā atjaunoja Gramzdas draudzi, kuras darbībai tika atvēlēta Līvānu mājiņa. 2000.gadā radās ideja par baznīcas atjaunošanu. Šo ideju īstenoja Gramzdas baznīcas priekšnieks Vacslovs Kadaģis.2011. gada 20. augustā uzlika zvanu torni ar krustu. 2019. gada 13. septembrī tika atjaunots zvans, bet 2020. gada 26. septembrī Gramzdas baznīca tika iesvētīta.

Gramzdas baznīcas  mācītājs HARALDS BIEZAIS (1909-1995) teologs un filozofijas doktors ,LZA goda loceklis, pētījis Latvijas folkloru un mitoloģiju, sarakstījis grāmatas ’’Gramzdas draudzes vēsture’’, ’’Saki tā, kā tas ir ’’Strādājis no 1932.-1941. gadam Gramzda draudzē.

1710. gadā Ziemeļu kara laikā arī Kurzemē plosījās mēris, kas prasīja daudz upuru arī Gramzdā.

19.gs nāca ar Pirmo Atmodu, kad radās ilgas pēc izglītības, pēc  latviešu valodas. Gramzdas pirmais gaismas nesējs bija ERNESTS ŠENBERĢIS –kurš 1845.gadā atvēra ērģelnieku skolu Gramzdā, kuru vadīja 30 gadus, bija izcila personība Kurzemes skolotāju vidū kā rakstnieks un ērģelnieks.

1879. gadā Gramzdas centrā tika uzcelta Gramzdas Ministrijas skola, kurā varēja mācīties 120 skolnieki. Šajā skolā par skolas pārzini strādāja SUDRABU EDŽUS-(1888.-1905.)-izcils rakstnieks, publicists un revolucionārs.

1905. gada revolūcija atbalsojās pa visu KRIEVIJAS impēriju arī Gramzdu, tiek dedzinātas muižas-SMAIŽU, DĀMAS, notiek baznīcas demonstrācijas Gramzdā, mītiņi Smaižos, Aizvīķos. Aktīvistu vidū ir arī Sudrabu Edžus, kurš mītiņiem atvēl Gramzdas skolu.1906.gadā ierodas Gramzdā soda ekspedīcija un sāk izrēķināties ar nemierniekiem-nošauj 16 iedzīvotājus, nāves sods draud arī Sudrabu Edžum, bet skolniece Lukevica Anna iedod brāļa pasi, tā skolotājs izglābjas no soda, savu dzīvi pavada Krievijā.

Pirmais Pasaules karš, gan Brīvības cīņas liek iesaistīties gramzdeniekiem. Gramzdā ir ar Lāčplēša ordeni apbalvotie-GAROZA EDUARDS,SISENIS FRIDRIHS,BAUCIS VILJAMS,TIMBARS ZĀMUELS. Pēc kariem bija jāatjauno jaunā LATVIJAS VALSTS dibināta 1918. gada 18. novembrī.

Latvijas brīvvalsts laikā ātri uzplauka kultūra-dibināja korus, dramatiskie pulciņi iestudēja lugas, dibināja orķestrus, veidojās organizācijas-aizsargu, jaunatne iesaistījās mazpulku organizācijas(1929.gadā izveidojās),bija piensaimnieku biedrība u.c.

Ievērojamākie cilvēki šajā laikā Aizvīķos bija ĒVALDS RIMBENIEKS-dzimis Smaižos, mācījies Aizvīķu pamatskolā, dzīvi saistījis ar babtistu draudzi, mācījies Lodzas seminārā.1921.gadā iesaistījies izglītības sistēmā, bija Liepājas skolu valdes priekšsēdētājs, pilsētas domes loceklis.1934.gadā Latvijas finanšu  ministrs, bet no 1934.gada ir Liepājas pilsētas mērs. Apbalvots ar Trīs Zvaigžņu ordeni. Dāvinājis Smaižu kapsētai zvanu ar ierakstu(Manas Dzimtenes Smaižu kapsētai Evalds Rimbenieks 1937.g. TICĪBA CERĪBA MĪLESTĪBA).

Ārsts JĀNIS LIEPIŅŠ, kurš bija zināms ne tikai Gramzdā, bet arī Lietuvā, Liepājā u.c. Viņš bija vispusīgs ārsts gan kā terapeits, ķirurgs, ginekologs, stomatologs vienā personā. Gramzdenieki atceras, ka visas kaites izārstēja, bet skumst par to, ka ārsts traģiski aizgāja bojā - sadega divas reizes: 1941. gada jūlijā slēpjoties no apšaudes savā garāžā un aptiekas pagrabā zārkā, ēka aizdegās.

Kara šausmas pārņem pasauli ir sācies Krievijas –Vācijas karš, atbalss nonāk arī Gramzdā. Vācu armija tuvojas Gramzdai no Skuodas un iet uz Priekuli. Gramzdas mežos slēpjas Sarkanās armijas karavīri, kuri uzsāk apšaudi vācu armijai pie Gramzdas baznīcas. Vācieši par šo pretdarbību soda gramzdeniekus, nodedzina visu Gramzdas centru-baznīcu, skolu, veikalus, aptiekas, krogu.

   1944. g. 2. pasaules kara beigu posms nežēlīgi skar Kurzemi, kurzemes katla teritorijā prasīja daudzu  cilvēku dzīvības. Sagrauj atjaunoto Gramzdas baznīcu.

     Latvijā sākās padomju okupācija ilgst 50 gadus. Gramzdā vardarbīgi tiek dibināti kolhozi-1. maijs,Zelta Druva, Zelta Vārpa, Padomju Rīts, Sarkanais Partizānis, bet 1961. gadā apvienojoties nodibina Gramzdas kolhozu.

     Turīgākie iedzīvotāji 1949. gadā tika deportēti uz Sibīriju. No Gramzdas deportēja 41 cilvēku, bet no Aizvīķiem 68 cilvēkus.

     Padomju periodā notika Gramzdas centra atjaunošana. Sāka atjaunot Gramzdas pamatskolu-1961. gadā tā tika atjaunota uz vecās skolas pamatiem, 1971. gadā uzcēla piebūvi-skolas internātam, ievilka centrālo apkuri, izbūvēja sporta laukumu. Uzcēla klubu, pagasts ēku. Padomju arhitektūras stilā sāka celt daudzdzīvokļu ēkas, likvidēja viensētas ,iedzīvotājus sadzina centros. Bija jauna ēdnīca, savs bērnudārzs. Uzcēla 15 Līvānu mājas. Laukos būvēja lielfermas-‘’Alejas’’ 400 govīm u.c.

Sākoties 3 atmodai viss juka un bruka. 20. gs. 90. gadi bija paši grūtākie. Dibinās Tautes fronte-priekšsēdētājs bija Raimonds Ķervis, tika centrā pacelts LV Karogs. 

Pirkumu grozs